Zaubē. Dzīvot no malas.

Papildināts!!! 26.01.2012.

Drusku ironiski un smieklīgi - izrādās, ka vakar vai aizvakar aiztūnētas abas zemāk minētās bedres un no vecajiem stabiem arī ne vēsts! :D:D:D Telepātija!
 Vēl atlicis tik vien kā prieks par lāstekām!
______________________________________________________________________________


Mīļākais paldies, pirmkārt, par sirsnīgajiem un tiešām iedvesmojošajiem komentāriem pie iepriekšējā raksta! Patiešām - divi gadi šeit ar jums bijuši tik piesātināti un dažāda kalibra notikumiem bagāti, ka šķiet pagājis vesels blogmūžs!

Un, ja jau reiz aizrunājos par laika skrējienu, brīžiem ieplestām acīm aptveru, ka pagājuši jau teju pieci gadi, kopš mitināmies Zaubes mežiņā! 

Lai arī šeit dzīvojam kopš piedzima Niklāvs, nekad neesmu uzskatījusi šīs par savām mājām. Tikai par pagaidu mītni, kamēr Kundziņš šeit strādā. Visādi citādi - mana sirds un dvēsele uz mūžu pieder Piebalgas pakalniem un tur plānojam gan bērnus skolā laist, gan katrs savu darbošanos izvērst.
Tātad esam šeit - Zaubē - ciemiņi. Pagājuši pieci gadi, un viss, kas mani saista ar Zaubes ciemu ir pasta nodaļa, bērnudārzs un veikals! :) Nav jau arī tik vienkārši. Dzīvojam interesantā vietā: Mūsu mājas AKA Zaubes mežiņš atrodas 12km no Zaubes centra un 18 km no Ērgļiem. Tāpēc braukt sanāk uz abām pusēm. Draugi nolasījušies Ērgļos, stratēģiski svarīgākās vietas Zaubē.  Bet pati ikdiena visai bieži rit pilnīgi neatkarīgi no abām šīm vietām, tāpēc visus šos piecus gadus pilnīgi noteikti varu teikt, ka sanāk būt it kā no malas... 

Šodien, kad kārtējo reizi pazuda elektrības padeve, nospriedu ierakstīt pārdomu rakstu par manu nu jau ikdienu. Par tiem 12 km, kurus apmēram 3-4 dienas nedēļā mēroju turp atpakaļ x2 uz Zaubi.

Beidzot ir ziema. Kamēr citiem tas ir prieks, mums tas ir "prieks" tikmēr, kamēr nav jākustas ārā no mājas. Taču jākustas ir - veikals pie mājas neaug, tāpat kā visas iepriekš minētās svarīgās ēkas. 

Katrs rīts sākas kā laimes spēle - būs iztīrīts ceļš gar mūsmājām, vai nāksies sliedes teju 2ajā ātrumā 5 km garumā iebraukt pašai?... Pārējie 7 km jau iet kā pa diedziņu! Ceļš līdz bijušajam pagastvecim nošķūrēts teju vienmēr :).

Bet, par slikti šķūrēto/vispār nešķūrēto/labi izšķūrēto ceļu jau pēc pirmajiem 50 mērotajiem metriem liek piemirst miiilzu bedre, kas šķērso visu brauktuvi! Ja paveicas tikt tai pāri, tad viss pārējais jau šķiet kā Dieva dāvana! Ineses ģimenei nepaveicās. Reiz, vizinot bērnus mājup no dārziņa, sastapu viņu auto tieši šinī bedrē - redz` - tā Zaubes ceļos gadās (oliņ, boliņ )... To bedri taču varētu atrisināt nieka traktorkauss grants! Bet varbūt tā tik mana - sievietes - domāšana?...

Līdzīga bedre ir ir pie pašas Zaubes zīmes - tās apbraukšana liek izvērtēt autovadītāju kreativitāti 100 % - es pati labākā risinājuma meklējumos esmu šķērsojusi šo joslu apmēram 5 dažādās vietās - nevienā no tām nav iespējams izbraukt, nepakutinot mašīnai vēderu. Taču, ja ir izdevies šķērsot arī šo bedri bez domām par tuvākā autoservisa telefona numuru, tad kā mierinājuma un prieka deva tiek pasniegts Uzjautrinošais Staba gals:


Jocīgi, ka tas tur tā iekāries un vadi joprojām vietā - ir dzirdēti nostāsti, ka mūsu ceļa posmā  kādreiz nakts laikā vadi notīrīti pa tīro. Cēls metāls, kā nekā...

Un, kad jau tikts līdz dārziņam tad cits eye candy (acu prieks, pieņemsim)! Šis atgādina man manu bērnību. Toreiz tas likā bezgala skaisti! Tāpat kā tagad, starp citu, :) taču lielam cilvēkam liek aizdomāties par milzu centieniem piekurināt Zaubes pagastu. Burtiski.




Ir jau man vēl sakāmā bez gala - par :
* baznīcu Zaubes ceļa malā, no kuras šobrīd vairs skumjas drupas palikušas
* zelta jaunatni, kuras lielākais prieks ir "pagriezt saulītes" stāvlaukumā pagasta centrā (arī ziemā). Arī tad, kad pretim brauc meitene ar diviem bērniem mašīnā...
* ar sētu neapjozto bērnudārza rotaļlaukumu, kurš mierīgi var kalpot gan kā jauniešu nakts uzdzīves vieta, gan klaiņojošu suņu/ kaķu tualete. Un pirms pāris dienām redzēju pavisam netālu no bērnudārza četrus bariņā apvienojušos suņus...

Taču viennozīmīgi - manos spēkos ir nedzīvot "no malas". Nerunāt, bet darīt. Vai varbūt runāt īstajiem cilvēkiem. :)

Lai jums skaista un labām domām rotāta diena!

Diāna  – (2012. gada 25. janvāris 22:26)  

Uh, cik labs ieraksts. Drūms, bet sparu dodošs.

Bia  – (2012. gada 25. janvāris 23:54)  

Arī es Tevi apsveicu ar divgadnieku! Iepriekšējā un arī šī ieraksta sakarā, gribu teikt, ka visvairāk man Tavs blogs patīk patiesuma un atklātības dēļ! Tie ir īsti vērojumi un secinājumi, nevis kopējumi. Lai veicās turpmāk!

Laine  – (2012. gada 26. janvāris 00:14)  

Paldies! Man ar jāsasparojas bilst īstos ļaudis. jo brīžiem situācija līdzinās absurdam! Un es nerunāju tikai par to, ka toreiz, kad abonēju avīzes, pastnieki izlaida ceturtdienas :). Tāpat papīrgrozs pie mājas dažkārt tiek izvests retāk kā reizi divās nedēļās... Ne sevišķi ērti, bet laukos paciešami. Bet, kad jālauž mašīna 4x dienā, tad gan drusku asinis uzsit.
Nemaz nerunājot par to, kādu iespaidu uz mūsu datoru atstāj nemitīgās pēkšņās elekrības pazušanas...
Bet ieraksts nebija domāts drūms! Drīzāk tāds... Domīgs... :D

Sarkanā Biete  – (2012. gada 26. janvāris 06:42)  

Domīgs ieraksts....patiešām! Piekrītu Bia par patiesuma garšu Tavos ierakstos - nekā izcakota, reizēm pat paskarbi, bet man ļooti patīk, un reizēm nostrādā ari kaut kā psihoterapeitiski...Paldies, Laine, un lai Tev turpmāk ceļā ir pareizie cilvēki ar dzirdošām ausīm un darīt gribošām roķelēm...

Baiba  – (2012. gada 26. janvāris 06:50)  

No manas pieredzes laukos jāsaka, ka šo to var mainīt paši- piem., mums milzu ieguldījumu dod kaimiņš, kas regulāri remontē ceļu. Agrāk mēs paši arī šo to uzlabojām ceļam. Bet par to integrēšanos jāsaka, ka tā iesaistīšanās jau tāda delikāta lieta, var tikt uztverta ne tā, kā tev gribētos. Es to pamazām daru tikai kopš bērni iet skolās un tad tā sadarbība ir loģiskāka.

Aija Elliņa  – (2012. gada 26. janvāris 09:25)  

Starp citu, man tūlīt nodzisīs elektrība, jo Latvijas Dzelzceļš kaut ko labos un rīt arī nebūs... :D, paldies par pārdomām, gluži kā manas, tikai kilometru skaits uz visām pusēm man mazliet mazāks. Kā es ar to cīnos? Vairs necīnos, vasarā pārvākšos uz citu pilsētu un citu mājvietu. Negribu, ka bērnam būtu jākavē skolas 1.klase, jo kāds ir kārtējo reizi aizmirsis nošķūrēt mūsu aizsnigušo ceļu ...

Bet- būs jau labi, vai ne?

Baiba  – (2012. gada 26. janvāris 09:36)  

Tomēr es gan neteiktu, ka vietējie nav aktīvi - tieši pretēji, abos tuvējos pagastos cilvēkiem nav vienaldzīgi, kur viņi dzīvo un kas apkārt notiek. Tiek rakstīti projekti, labiekārtota apkārtne, rīkoti svētki u.c.

Laine  – (2012. gada 26. janvāris 10:39)  

Nu meitenes - puse darbu pa vakardienu jau aizlāpīti! :)

Bet tās elektrības problēmas - tās gan ir kaitinošas...
Baiba - es pilnīgi piekrītu, ka drīz vajadzētu tapt arī rakstam par labo Zaubē, taču es to redzu šadi! Šis ir ceļš, kuru mēroju un cilvēki, kurus līdz šim nācies sastapt neliek domāt par pagastu labāk! Izņemot burvīgo bērnudārza kolektīvu - tur ir cita - mīļa un labestīga, šķiet, pasaulīte...

Baiba  – (2012. gada 26. janvāris 11:31)  

Bet par elektrību - arī varbūt šis tas ir Tavās rokās. Kāpēc jums pazūd elektrība? Man te tēvs ik pa laikam inspicē vietējo līniju un kā redz, ka zari skaras klāt vadiem, tā raksta/zvana/aicina latvenergo kopt līniju. Pat izcīnīja, ka stārķim Latvenergo uzlika mājvietu uz cita staba. Nestabilie stabi ir nomainīti. Un tpu, tpu, tpu, pēdējo gadu vētras esam pārlaiduši bez elektrības traucējumiem, kas agrāk bija regulāri. Par salabotajām bedrēm - gan smieklīgi...

Laura  – (2012. gada 26. janvāris 16:10)  

Uh, paldies par tik atklāto rakstu! Citādāk man brīžiem uznāk doma, ka tikai mūsu laukos viss ir nekārtībā un notiek nepareizi :D Bet tagad redzu, ka arī Zaubē ne viss ir ideāli :) Paldies! Tas dod iedvesmu pārcelties uz laukiem pavisam (ne tikai vasarās) un cīnīties un darboties, lai viss būtu kārtībā!

Ierakstīt komentāru