Valdorfpedagoģija un krāsas.

 Krītiņi, zīmuļi, flomasteri, ūdenskrāsas? Mūsmājās ir tas viss un vēl vairāk. Ko labāk izvēlēties, darbojoties ar mazajiem?  Mēģināsim pamazām kopā nonākt pie bērnam draudzīga viedokļa!

Vācot informāciju par šo tēmu, uzgāju žurnālistes Guntas Šenbergas rakstu, kurā, manuprāt, ļoti kompakti un saprotami aprakstītas ar zīmēšanu saistītās lietas Valdorfpedagoģijā.Tātad zemāk būs izvilkumi no šī raksta, kas papildināti ar manis lasīto Valdorfpedagoģijas grāmatā un Valdorfpedagoģes Ilzes Vāceres teikto, kā arī bildēm no tīmekļa plašumiem.

Kā jau augstāk minēju, veidojot šo rakstu, konsultējos ar bloga "Krāsu pēdas" autori Ilzi Vāceri.
Ilze Valdorfskolā ( kuras Skandināvijā, ja kas, dēvējot par Rūdolfa Šteinera skolām) nostrādāja 7 gadus. Šobrīd viņas ikdienu pilda darbošanās ar meitiņām.

Pirms iedziļināties Valdorfpedagoģijas skaidrotajā krāsošanas/zīmēšanas tehniskajā pusē, atcerēsimies, ka šī  pedagoģija uzsver bērnu kā ar milzu maigumu apveltītu būtni, kura krāsu pasaulei un lietām apkārt pirmajos svarīgajos 7 attīstības gados jārosina un jāizdveš šis pats maigums.

Tāpat Valdorfiski domājošie uzsver to, ka jebkurām rotaļām un mākslai paredzētām lietām ir jābūt iespējami vienkāršākām = fantāziju rosinošām! Pēc iespējas mazāk priekšmetu un priekšstatu - tāda ir Fantāzijas attīstīšanas formula!

 "Valdorfbērnudārzā bērniem nemāca zīmēt. Taču zīmēt viņiem ļauj." Skaisti Guntas Šenbergas teikumi.
__________________________________________________________________________________________

Krītiņi
  G. Šenberga apraksta novērojumus Valdorfdārziņā: 
" Materiāli - tikai dabiskie! Zīmē ar blokkrītiņiem, glezno ar ūdenskrāsām. Krītiņi izgatavoti no dabiskiem materiāliem - minerāliem un vaska. Tie nekaitēs arī pašiem jaunākajiem zīmētājiem, kas vēl visu grib pagaršot. Jauns blokkrītiņš ir četrstūrains klucītis aptuveni 2.5 x 4x x1 cm. Tas ir piemērots bērna rociņai, kuras pirkstiņi vēl nav tik attīstīti, lai stingri saturētu tievāku rakstāmrīku. Lai uz papīra krītiņš atstātu jelkādas pēdas, ne tikai maza, bet pat liela cilvēka rokai jāpieliek diezgan daudz spēka.
Kas iemanās, ar plato malu var ietonēt bālāku laukumu, ar šauro - iekrāsot košāku, bet ar aso šķautni vai stūrīti - novilkt arī spilgtāku svītru vai iezīmēt punktu. Cik viegli pa papīru slīd lodīšu pildspalva! Turpretī, zīmējot ar blokkrītiņu, jādarbina gan pirkstu sīkā muskulatūra, gan griba. Mazuļi - pat divgadīgie - ir būtnes, kas apveltītas ar milzīgu gribu.Ar tādu krītiņu var zīmēt gadus četrus, līdz pāri paliek mazs kriksis. Pa šo laiku mazais jau ir izaudzis līdz skolai."


Man (Lainei) personīgi vēl pietuvinātāki dabai ( vismaz formas ziņā) un tikpat izaicinoši zīmēšanai liekas Amerikā ražotie sojas krītiņ+oļi! :)


 "Arī ūdenskrāsas, ko lieto Valdorfpedagoģijā, izgatavotas no dabiskajiem materiāliem, un gleznošanai izmanto īstu vāverastes otu." - Gunta Šenberga apraksta vidi Valdorfdārziņā - "Valdorfpedagoģija uzskata, ka pirmajos septiņos astoņos dzīves gados bērnam vēl ļoti nepieciešama maiga un sargājoša vide - kā mammas klēpis. Šis maigums izpaužas arī zīmēšanas papīrā - kā lapas noapaļotie stūrīši. Akvareļpapīrs ir īsts, biezs un labs - pirkts mākslinieku veikalā. Trauks krītiņu glabāšanai - bērza klucītī izgrebta ligzda katrai krāsai. Otu nosusināšanai - arī dabisku audumu lupatiņas vai jūrassūklītis. Lai to visu sagādātu mājās, ir mazliet jāpiepūlas. Taču vecāki, kas to izdarījuši, lai paši mēģinātu šādi darboties kopā ar bērniem atzīst - ir vērts!"
 Ar ūdenskrāsām glezno rīta pusē, kamēr mazie vēl nav noguruši. Kad uz galda ir lapiņa un darbam viss sagatavots, nāk arī paši bērni. Krēsli aiznesti projām, jo īsti gleznotāji stāv kājās, lai visu var pārredzēt. Jāiemācās nomazgāt kājiņas otiņai ūdentiņā, noslaucīt un tad iet ciemos pie krāsiņas, un tad - ar krāsiņu uz lapiņu. Tā ir dzīves kārtība, kas mazajiem jāapgūst.
Darboties ar mazajiem, mums pieaugušajam patiesībā ir ļoti grūti noturēties un nepateikt priekšā: dari tā, tad tev iznāks tas un tas! Ar savu vēlmi palīdzēt un ātrāk iemācīt mēs viņiem noskaužam prieku par pašu atklājumiem..."


Gan zīmēšanai, gan gleznošanai sākumā izmanto tikai trīs pamatkrāsas - zilo, dzelteno un sarkano. Katrai no tām ir divi toņi - siltāks un vēsāks. Vēlāk pieejamas arī jauktās krāsas, taču ne melnā. Arī jaucot pamatkrāsas, var iegūt ļoti tumšu - gandrīz melnu - toni.

Kā īsti ir ar melno krāsu? Var vai nevajag?

 Ilze papildina domu par melno krāsu:
"...ir tā, ka dabā īstenībā nav nemaz tik melnu lietu, kā tas melnais, ko mums piedāvā zīmuļu vai krītu kastīte....ir nokrāsas... (melnais vienmēr ir ar kādu toni un šo melno var iegūt sajaucoties visām citām krāsām, kas ir mūsu rīcībā)..tāpēc mazajiem tiek piedāvāta šī it kā sarežģītākā iespēja pašiem tikt pie melnās krāsas..tas jau tak notiek darba procesā.."

Un vēl par melno Ilze saka:
"...Melnā krāsa darbos ienāk sākoties pusaudža periodam, t.s., divpadsmit gadu krīzes periods, kad pusaudža uztverē dominē tikai melns vai balts, „jā” vai „nē”, kad nav nekādu starptoņu un kompromisu arī viņa paša jūtu dzīvē..tad top fantastiski darbi."

Un man (Lainei) tomēr (bet neaizmirsīsim, ka es visticamāk esmu mākslinieciski nepareizi audzināta un ar priekšstatiem sabojāta māksliniece) rodas jautājumi/pārdomas/papildinājumi...
Bet kā tad zalktis?
Vaboles?
Melnā vārna?...
Nakts melnums?
Un kā tad ogle? Melna, cik melna var būt!!! Un pastāvējusi jau sen sen pirms Rūdolfa Šteinera un Stockmar krītiņiem! Un ja paskatāmies filosofiski - atrodama dabā, degšanas procesā (vulkāni utml.) iegūta...Pirmie pasaules zīmējumi taču zīmēti ar ogli...

Bet par krāsām un to toņiem - te gan laikam pilnībā piekrītu. Es tikko iedomājos, ka mūsu katra iekšējā valdorfība atklājas Lieldienās - paši zināt, pēc kādiem principiem un priekšstatiem krāsojam olas. Domāju, ka tāds īstens latvietis ir Rūdolfa Šteinera paraugs! :)
Oliņas taču krāsojam ar dabā pieejamām krāsām un materiāliem - toņi varbūt nav izteikti spilgti un vairāk pasteļos, toties dabīgās krāsās un dabīgi iegūti!

Zīmuļi, flomasteri, pildspalvas?

 "Ne parastos, ne krāsu zīmuļus, ne flomāsterus, ne pildspalvas, ne guašu, ne citas necaurspīdīgas, t.s. sedzošās krāsas valdorfbērnudārzos nelieto" - raksta Gunta Šenberga.
Un es drusku mulstu, jo Ilze, savukārt saka:
"Ja varu ieteikt, tad zinu fantastiskus zīmuļus, kas ir viegli rokā noturami, jo liela izmēra un trīsstūra formas un galvenais - nelūst serdenītis, ja tie krīt zemē vairākkārt..tie ir LYRA zīmuļi FERBY un arī GROOVY ir līdzīgi.."


 Ko tu uzzīmēji?

No G. Šenbergas raksta: "Bērnam nevaicā, ko viņš ir uzzīmējis un kur zīmējumā ir viņš pats. Ja vēlas, viņš to pastāsta pats. Katrs bērna zīmējums ir kā viņa spogulis. Ap mazo ir liela pasaule, un viņš pats tajā pasaulē jūtas visur iekšā un arī zīmē plaši. Tas mazam bērnam ir liels darbs - iekļauties lapiņā. Palēnām no haotiskām līnijām pasaule sakārtojas tā, ka augšā ir debesis un lejā ir zāle. Trīsgadnieks priecājas par to, ka viņš visu lapiņu var noklāt ar krāsu. Var redzēt, cik viņš uzmanīgi velk - vienu krāsu un otru. Lielākie glezno to, ko liek un lauj viņu izjūtas, noskaņojums, fantāzija. Kad bērns jau gatavs doties uz skolu, zīmējumā redzamas skaidras, precīzas formas, simetrija. Gleznojot kopā ar bērniem, arī audzinātājas var šo to uzzināt par sevi, piemēram, pamanīt, ka noteiktā gadalaikā atkārtojas krāsas, formas un izjūtas. Mēs redzam, kā bērns kļūst lielāks ārēji. Bet zīmējot viņš parāda to, kas notiek viņa iekšienē. Izcila vācu valdorfpedagoģe Hildegarde Šteina ir veikusi pētījumus, kas atklāj, kā zīmējumos atklājas tas, kas noteik ar bērnu gan fiziski, gan garīgi. Piemēram, tad, kad gatavojas mainīties zobiņi, bildēs parādās visādi asumiņi, spicumiņi - gan māju jumti, gan sētiņas, gan zāģzobaini raksti. Laikā, kad bērns meklē līdzsvaru sevī un apkārtējā pasaulē, zīmējumos parādās pāra elementi. Piemēram, māja un tai katrā pusē - koks. Vai puķe. Vai vienā laivā divi cilvēki - viens tumšs, otrs gaišs, viens priecīgs, otrs bēdīgs vai dusmīgs. Bet mazais saka: tas esmu es! Un tas arī esmu es!" 


Krāsojamās grāmatas?

Ilze - tā kas valdorfpedagoģe - saka: "Krāsojamās grāmatas netiek izmantotas, jo dabā ir krāsu laukumi, kas saskaras un tieši tā arī rodas robežas, nevis no tā, ka kāds atnāk un novelk melnu kontūrlīniju. Vēl – balta lapa un tās aizpildīšana palīdz bērnam atrast sevī līdzsvara sajūtu (ne tikai vestibulārā aprāta līdzsvara sajūtu). Rakstīšana lapā bez līnijām ir pietiekami komplicēts uzdevums, kas palīdz izkopt sevī šo līdzsvara sajūtu, palīdz koncentrēties, palīdz stiprināt gribu ( noderīga lieta, bet ļoti bieži pagalam neizkopta gan lieliem, gan maziem)."

Tātad dabā ir laukumi un nav kontūru - taisnība. Taču, ja reiz krāsojamā grāmata ir pa rokai, tad atcerieties nekādā gadījumā nenorādīt bērnam, ka varde nav lillā, un ka jācenšas nekrāsot pāri malām!

Un nobeigumā skaisti vārdi uz kuriem norāda Ilze:

He, who works with his hands, is a workman. 
He, who works with his hands and his head, is a craftsman. 
He, who works with his hands and his head and his heart, is an artist.

/Francis of Assisi /

Tas, kurš strādā ar savām rokām, ir strādnieks.
Tas, kurš strādā ar savām rokām un savu galvu, ir amatnieks.
Tas, kurš strādā ar savām rokām, savu galvu un savu sirdi, ir mākslinieks.

/Asīzes Francisks/


Ilze  – (2012. gada 31. janvāris 15:32)  

(tā, kas valdorfskolā strādājusi).. vēlējos par tiem zīmuļiem papildināt.. Ne jau visi vecāki izvēlēsies saviem mazuļiem bloka krītiņus, ko lieto valdorfdārziņos vai mājās, kur arī sadzīvē ņem vērā valdorfpedagoģijas idejas..un ne jau visiem šādi krītiņi būs piejami vai kādi citi šķēršļi būs to iegādei.. un ja vecāki izvēlas, piemēram, zīmuļi, kā zīmējamos rīkus, tad manis minētie LYRA zīmuļi FERBY (ir pat īpaša valdorfkrāsu izlase) ir tie, kurus varu no visas sirds ieteikt visu mazuļu vecākiem, jo šie zīmuļi tiešām nelūzt, mīksti klājas, ir bērnam draudzīgi sastāva ziņā un ir pietiekami lieli un ļoti ērti, lai tos noturētu bērna roka.. šos zīmuļus lieto arī valdorfskolu sākumskolas vecākajās klasēs, kamēr vēl nav apgūta tintes pildspalva ar īsto spalvu..

Laine  – (2012. gada 31. janvāris 16:11)  

Paldies, Ilze! Paldies, Liels!

Ilze  – (2012. gada 31. janvāris 16:21)  

Lūdzu, lūdzu.. :)
Tev izdevies neitrāls apraksts par šo tēmu, izstāstīt un pastāstīt pasakot būtiskāko, pievienojot savas domas un atļaujot katram lasītājam pašam spriest un domāt.. :)

Irēna  – (2012. gada 31. janvāris 16:26)  

jauks raksts, paldies. Šķiet, ka katrā amatniekā pa reizei pamostas arī mākslinieks

zane  – (2012. gada 31. janvāris 17:34)  

par melno pilnīgi piekrītu valdorfpedagoģijai, esmu māklas bakalaurs un melnā krāsa nekad nav tikusi izmantota gleznojot, akvareļos vina komplektā ir, bet pērkot eļļas krāsas nemaz netika pirkta.
par zīmuļiem - jā nopirku bērnam trijstūra, kas nelūzt nezinu kāda firma, bet tie ir ok, jo citādi nav jēgas nekādas - nokrīt un viss.
par krāsojamām lapām - nu cik atceros bērnībā ļoti patika gan tās gan pašai zīmēt, nebija jānomokās ar zīmējumu - varēja tik krāsām ļauties. bet jā to gan ievēroju, ka nesaku savam bērnam kādā krāsā kas nu būtu jākrāso.

dace  – (2012. gada 31. janvāris 19:30)  

nu un par to runāšanu es te papilināšu darvas pilienu. Jā, Valdorfpedagogi būtu ļoti laimīgi ja bērni līdz 7 gadu vecumam nemaz nerunātu. :D :D

Ilze  – (2012. gada 31. janvāris 20:00)  

Dace, ja jau saka "A", tad jāpasaka arī "B"..jo kāda gan jēga te tā pilināt darvu, ja tas tik kacināšanai un melnumam domāts, bet bez jebkāda savu domu seguma..tas tā bērnišķīgi..
..vienmēr esmu brīnījusies, kur tādas domas, kā, piemēram, Tevis paustā par runāšanu rodas???..

dace  – (2012. gada 31. janvāris 20:52)  

Aha, paldies Ilze ka apjautājies! Nu manas domas rodas no pieredzes un tikai. Jo kad mans bērns gāja Valdorfa dārziņā, mums bija ar audzinātāju ārkārtas sapulce, kur cita starpā mums vecākiem tika pārmests ka mēs ar savu bērnu pārāk daudz runājam, jo viņa esot tik intelektuāla un verbāla. Un ka bērniem ir jāļauj just un nevis saukt lietas vārdos. Un tikai tad kad viņiem ir 7 gadi varot sākt verbalizēt.

Lone  – (2012. gada 31. janvāris 22:32)  

Nu, ja bērnam uz kādu viņa jautājumu 4 gadu vecumā vecāki nolasa lekciju par antomiju, vai izved pierādijumu ciklu, ...........lai gan viņš bija gatavs tikai uz nepaplašinātu teikumu............tad tas ir par daudz verbalizēts. Un to apgalvo ne tikai valdorfpedagogi.
Reizēm vecāki nedzird padomus, jo jūtas gaužām aizvainoti par jebkuru aizrādījumu.

Ilze, kurā skolā tu strādāji Rīgas vai Ādažu?

Ilze  – (2012. gada 31. janvāris 23:04)  

Nu ko teikt, skarbi, ka pēc viena pedagoga teiktā spried par visu valdorfpedagoģiju, tās pamatprincipiem un pārējiem tajā strādājošajiem kopumā..var jau atstāt, lai tā paliek un turpināt tā uzskatīt, ka viena cilvēka teiktā dēļ, visi valdorfpedagogi uzskata un rīkojas tāpat, var meklēt un atrast ko tuvāku īstenībai..
Ir tā, ka mūsdienās bērnus tiešām mēdzam pārsātināt ar intelektuāla rakstura nodarbēm un spēļlietām (piemēram, sēdinām pie datora ar izglītojošām programmām jau 2 un 3gadniekus, nosēdināt pie TV ekrāniem, lai netraucē mums, pieaugušajiem) un pārāk maz dodam iespēju bērniem būt bērniem, kas atklāj, izbauda, izjūt, sagaršo, iztausta, ieklausās pagalam vienkāršās lietās, norisēs, substancēs (smiltis, māls, mīkla, milti, ūdens, ledus, vēja šalkoņa, priežu mizu laiviņas, jūras balss, dziedāšana mājās nevis īpašā bērnu pulciņā kopīga brokastošana/vakariņošana ar vecākiem, līdzdalība ēst gatavošanā, pašam savu sīpolloku izaudzēšana uz palodzes, zīmēšana, gleznošana bez pieaugušo norādēm par pareizību krāsas, formās, pasaku stāstīšana (pašsacerētu - gan bērnu, gan vecāku)....utt...varētu vēl turpināt.....jā, tas prasa vēlmi darboties arī no pieaugušo puses un laiku, kura trūkumu mūsdienās ir moderni piesaukt.....bet tas ir to vērts....
Dace, varbūt Tev ir gadījies sastapt valdorfpedagoģi, ar kuru esat runājušas katra savā valodā (t.i., nav izdevies vienai otru sadzirdēt vai neesat to īsti vēlējušās..)
Jā, ap 7 gadu vecumu bērnos strauji attīstās spēja uztvert, izprast abstrakcijas, domāt abstrakti....līdz tam viņš tiešām vairāk ir būtne, kas lielākoties visu pasauli un notiekošo uztver caur savām sajūtām, izjūtām, BET tas nenozīmē, ka ar bērniem nav jārunā...IR JĀRUNĀ, bet es teiktu, ka nav jārunā caur un cauri ar zinātniskiem terminiem.....un kā zināms, ka cilvēks labāk uztver informāciju nevis no dzirdētā, bet gan no paša piedzīvotā un izjustā.. Iespējams, ka audzinātāja vēlējās teikt, ka ir labi, ja bērnam tiek vairāk dota iespēja piedzīvot un izbaudīt visas tās likumsakarības, ko var izlasīt daudzajās bērnu un pieaugušo enciklopēdijās, ka bērnam nav jāzina kaudzēm svešvārdu tikai jēdziena pēc....
Jā, un ir normāli, ka ir un būs bērni, kas būs vairāk intelektuāli tendēti izprast un izzināt pasauli, būs tādi, kas visu vispirms no malas novēros un tik tad iesaistīsies, būs tādi, kas droši ies un darbosies......mēs visi esam dažādi..

Ilze  – (2012. gada 31. janvāris 23:05)  

Lonei...es strādāju Rīgas valdorfskolā..esmu bijusi arī Ādažos..arī Tallinas skolā ir jauki un Lietuvā arīdzan.. :)

Crazy Daizy  – (2012. gada 31. janvāris 23:52)  

Sveika,Laine!'Jau ap. gadu katru dienu ielūkojos tavā blogā un man patīk!!!
Esmu no ādažiem un mana meita iet Valdorfskolā un puika iet valdorfdārziņā. patiesi priecājos par to,jo redzu kā katru rītu katrs dodas uz savu darbiņu ar prieku. varu tikai teikt vienu,ka laikam turpmākos 12 gadus vajadzēs sabiedrībai par to taisnoties:)). Ja kaut kas 'negatīvs" noticis valdorfskolā tad tas tiek kārts pie lielā zvana,ja tas notiktu parastajā skolā neviens par to pat nepīkstētu. gan vienā gan otrā izglītības sistēmā bus gan forsi,gan ne tik forši pedagogi
Ieva

Lone  – (2012. gada 1. februāris 07:35)  

Ilze, vai ir doam nākt uz skolu atpakaļ? Mums trūkst pedagogu ;)

Laine  – (2012. gada 1. februāris 09:15)  

Paldies, Dace! Tu vairākkārt esi minējusi savu sāpīgo pieredzi. Taču uzklausot nu jau ļoti daudzus ar Valdorfpedagoģiju saistītos cilvēkus (pedagogus,vecākus, bērnus), nojaušu , ka jūsu gadījumā pie vainas bijusi konkrētā dārziņa uzskatu kopums un varbūt konkrētās pedagoģes attieksme. Jo šeit pat mazajā LV dārziņi atšķiras viens no otra - daudzos tiek jauktas mācību metodes, radot maximālu komfortu un izpratni par lietām. Esmu run;ājusi arī ar mammām, kas nomaina Valdorfdārziņus pret parastajiem, jo nav atrasts kontakts ar kādu no pedagogiem.
Es tikai ļoti novēlu, lai tavs rūgtums uz konkrēto dārziņu un situāciju neveido tevī priekšstatu par Valdorfpedagoģiju. Jo viņu idejas ir jaukas, un, ja tā aizdomājamies, arī patiesas - kuram vajag, lai bērns 5 gadu vecumā mācētu rēķiāt - bērnam vai industriālajam ražošanas aparātam? :)

Konkrēti par runu - man tev jāpiekrīt - valoda ir pirmais bērna rīks - ar to viņš top saprasts. Un man arī šķiet, ka tā ir labā lieta, ka viņam izdodas nosaukt emocijas vārdā. Nevis nesaprast, kā lai paskaidro, kā viņš jūtas...

Un ja jau Valdofpedagoģijā ir nostādīts, ka pirmioe septiņi gadi ieliek pamatus, tad kāpēc gan viens no pamatiem nevaretu būt emociju definēšana...

Man priekšā vēl daudz kas izzināms par šo pedagoģijas virzienu. Taču jau tagad zinu, ka tīri fiziski - maniem bērniem nav iespējas skoloties Valdorfiski. Vienīgais ko varu - ir ņemt vērā viņu atziņas un ieteikumus un ieviest tos savā ikdienā!
Lūk tā es uz šo skatos, Dace.

Aiga  – (2012. gada 1. februāris 10:24)  

Liels paldies par vertigo rakstu! Vai vari ludzu padalities ar info, kur ir noperkami sojas vaska kritini/oli? Paldies!

dace  – (2012. gada 1. februāris 11:15)  

Lone, jā, es ar bērnu nerunāju bū un bē. Es runāju normālos teikumos. Es viņu nenovērtēju par zemu. Un ja viņš prasa par anatomiju tad es arī stāstu un rādu grāmatās vai internetā kas un kā. Ja viņš grib mācīties burtus un ciparus, tad es neapgalvoju ka viņš vēl ir mazs un dumjš un ka līdz 7 gadiem viņam tas ir aizliegts, jo kaut kāds Šteiners 30-ajos gados tā izdomāja.

Ilze un Laine, protams es jums 100% piekrītu ka no viena cilvēka vai pieredzes nevar spriest par visiem citiem. Tas apmēram būtu kā spriest par visiem latviešiem pēc viena. :D Un nē, es neesmu satikusi pedagogu ar kuru mēs runātu vienā valodā. Esam arī ar citiem vecākiem runājuši. No tā paša dārziņa teju 90% aizgāja uz parastajiem un ir ļoti apmierināti (un jā tā ir viena konkrēta grupa tāda), blakus grupiņā audzinātāja mums zināmam bērnam sita pa rokām jo viņš paņēma par daudz ziepes. Un tā ir tā konkrētā dārziņa pedagogu vaina.

Mēs sākām iet uz Valdorfu, jo viss kas mums teorētiski lasot par to likās kā mums radīts. Bet nu tieši konkrētā mūsu pieredze parādīja ka teorija ir viena lieta un prakse pavisam kas cits. Ja teorijā bērnam ļauj attīstīties savā gaitā un neko neuzspiežot, tad praksē tas nozīmēja ja tavs bērns tiek izgrūsts no grupas un nespēj ar elkoņiem tur sisties, tad tas ir viņa ceļš.... Protams beigās mēs sākām domāt, kas mums ir galvenais: dabas materiālu un draudzīgu krītiņu esamība dārziņā vai bērna emocionālais stāvoklis?

Vēl vismaz Zviedrijā Valdorieši, ļoti pieturas pie Šteinera atziņām, bet hallo, viņš dzīvoja 30-ajos gados, pa šo laiku tik daudz zināšanu par bērniem un to audzināšanu ir nākušas klāt kuras tiek ignorētas. Arī tas uzskats ka kultūras mantojums ir svēta lieta ir absurds. Vai tad kultūra nemainās vai mēs visi paši neveidojam kultūru?
Arī pedagoģijas fakultātē vairs netiek gatavoti Valdorfa novirziena pedagogi. Tas šķiet ka nozīmē, ka viņiem vispār var nebūt nekādas pedagoģiskās izglītības (kas var būt gan labi gan slikti).

Protams ka daudzas idejas ir jaukas un man šķiet ka mēs (es un ģimene) savā dzīvē ļoti daudz no tā izmantojam nevis tāpēc ka tas ir Valdorf vai kā, bet tāpēc ka tas ir ekoloģisks un videi draudzīgs un/vai intuitīvi pareizs. Prieks ka Latvijā arī beidzot pēdējos pāris gadus cilvēki par to ir vairāk sākuši domāt. TV piemēram man pašai manā apzinātā vecumā nekad nav bijis, nav un nebūs. Toties plastmasas pērlītes bērnam pērkam, ar kurām pirkstiņu mazo motoriku attīstīt. Un tās ir ļoti novērtēta rotaļlieta vismaz pie mums mājās. Un lego? Rotaļlietu rotaļlieta!

Es arī zinu, jo esmu augusi vidē kur par emocijām nerunā un zinu kādas ir grūtības pēc tam atlikušo dzīvi: pirmkārt jau saprast pašam sevi, otrkārt pielaist klāt citus cilvēkus un ļaut viņiem saprast kā tu jūties. Tāpēc tas bija briesmīgi dzirdēt, ka bērniem šī spēja nav jātrenē.

Vislabākais dārziņā bija, ka viņiem uz vietas gatavoja tikai un vienīgi veģetāru ēdienu. Bet nu ar to mums nav problēmas arī parastajā dārziņā.

Tagad mums tuvumā ir viens cits Valdorf dārziņš par kuru vispār ir tikai un vienīgi 100% labas atsauksmes un mums mazajam bērnam drīz būs aktuāls dārziņa jautājums. Bet mēs tomēr tur nepieteiksimies. Mums šķiet ka ar Valdorfu rēķinus jau esam nokārtojuši (he he, dzīve gan jau atspēlēsies un varbūt mūsu bērni kļūs par Valdorfa pedagogiem).

Laine  – (2012. gada 1. februāris 11:22)  

Aiga - pagaidām sķiet, ka Amerikā...
nu vismaz LV neredžeju nevienā i-resursā!
Ja kāds ierauga, dodiet ziņu!

Ilze  – (2012. gada 1. februāris 12:03)  

Lonei... :)
Pagaidām, kamēr meitas ir mazas, t.i., vismaz līdz skolas gaitu sākumam, es nedomāju, ka varu savienot valdorfskolotājas un mammas darbiņus tā, lai nenodarītu meitām pāri..jo labi redzēju, ko tas prasīja no manām kolēgēm mammām, kurām bija mazi bērni, jo labi zinu, cik laika, spēka un emociju es ieguldīju klases skolotāja darbā, kamēr biju klases skolotāja..tolaik sapratu, ka mazi bērni un klases skolotāja amats nav savienojami tā, lai kāds no tā pamatīgi neciestu..
Toties zinu, ka pēc iespējas apmeklēju un apmeklēšu sev pieejamos kursus un lekcijas valdorfpedagoģijā gan skolotājiem, gan vecākiem arī šobrī, kamēr skolai esmu pieteikusi pauzi kā skolotāja.. :)

Neparastais pulveris  – (2012. gada 2. februāris 22:03)  

Paldies par ļoti interesanto rakstu :)! Tā kā meitiņai šobrīd gads un trīs mēneši, aktīvāk sāku par šīm lietām interesēties, tādēļ Tavs raksts bija tieši laikā :).

Ierakstīt komentāru