Sveiciens Jaunajā. Tāds ierakstiņš par neko un tomēr par visu. Jo nu tad beidzot ir sajūta, ka es vairs neko nepaspēju... Dūja šobrīd ir "spēj tik skriet pakaļ" un "ko tu atkal sadarīji!" vecumā. Un lielajiem visi tie pulciņi, sporta un mūzikas skolas... Ra-tata-rarara-ratatā-ra, ra-tata-rarara-ratatā-ra! Sajūta kā žonglējot padsmit bumbiņas vienlaikus un ar kāju vēl mēģinot omleti uzcept. Rīts, diena, vakars, rīts, diena vakars... Bet vakars vispār ir maģisks laiks. Katram pašam par sevi un visiem kopā. Vakarā jāiespēj skolas uzdevumi un instrumentu spēle, man vakarā beidzot jāsāk šūt. Vakarā ir mīļākā mūzika, lomu spēles, čats ar draugiem, rotaļlietas pa visu māju. Kaut kur pa vidu visam vakariņas visiem kopā. Tāds milzu čalojošs organisms ir tā mūsu 5 cilvēku ģimene tajā 2 ar pusi istabu dzīvoklī tai` vakarā.

Un darbistabā beidzot atgriezusies mūza! Biju jau nobijusies, ka pēc Ziemassvētku skrējieniem neatģidīšos- lēni nāca iedvesma, negribīgi tapa darbu saraksts... Bet esmu atpakaļ un tā ir forša sajūta- atkal gribēt ar rīta gaiļiem ieslīdēt darbistabā un DARĪT! Mūza ir atpakaļ. Tai trādirīdī tik` laiks jāatrod.