Nu jau pāris mēnešus esam suņa saimnieki.
Pa šo laiku esam aizveduši savu kucentiņu pie vetārstes attārpot un iegūt pirmo poti. Pret trakumsērgu, mēri un vēl pāris sarežģītām un mums līdz šim nedzirdētām lietām. Pirmajā vizītē pie vetārstes noskaidrojām visus mums nezināmos jautājumus: kā un cik daudz barot suni, cik viņam jāguļ, kā jākārtojas, vai jāgriež nagi. Principā mūsu līdzšinējās suņzināšanas aprobežojās vien ar iespēju atšķirt suņu puikas no meitenēm- visu pārējo mums nākas mācīties pilnīgi no jauna! :D


Es biju dzirdējusi, ka kucēni un vispār jau takši kā tādi mīl grauzt. Kost. Kožļāt. Mīl, jāatzīst. Bet nav tik traki, kā domājām. Pāris neatgriezeniski zaudētu gultasveļas vienību (jo suns guļ mūsu gultās) un dažas aizgrauztas Emas kleitu malas ir pagaidām lielākā skāde. Citā laikā viņš grauž viņam īpaši pagādātas rotaļlietas: manis šūdinātu ādas lapsiņu, kartona kastes, jūras kociņus, vilnas lupatiņas, kartupeļus un sakaltušu rupjmaizi. :)
Visādi citādi -suns ir ļoti apķērīgs un ātri apgūst dažādas sadzīvei nepieciešamas iemaņas, piemēram- nokārtoties laukā, nediņģēt ēdienu vai iet gulēt kad ir satrakojies. Un, kad es saku sadzīvei noderīgas lietas, es domāju- noderīgas mūsu sadzīvei. Jo es neesmu no cilvēkiem, kas ēd ar suni no viena trauka. Ko gan nevarētu teikt par pārējiem ģimenes locekļiem. :)


Atslābstot darbu dunai apņēmos beidzot sašūt visādus iekrājušos sīkdarbiņus. Tāpēc Bruno ticis pie ilgi gaidītās gultas. Ideju nošpikoju zooveikalā. Suns iemīlējās savā jaunajā guļvietā acumirklī un tas, protams, bija ļoti glaimojoši manai šuvējas pašapziņai. :)



Jāatzīst, ka mazā kustonīša parādīšanās ģimenē ir padarījusi mūsu ikdienu krietni vien sarežģītāku, bet arī bezgala krāsaināku. Mēs kopā mācāmies būt atbildīgi, kārtīgi un pacietīgi. Varbūt Ziemassvētki ir īstais laiks, lai arī jūsu ģimenē ienāktu kāds četrkājains draudziņš?...