Jau gadus piecus vēlējos pabūt kādos Jūras svētkos. Tiesa, vēlme šī nebija saistīta vis` ar tirdzniecību, bet gan ar manī kaut kur dziļi snaudošu nāru, kura, lai arī ikdienā situēta Vidzemes kalnos, tomēr kaut reizi gadā alkst piedzīvot jūru. Parasti ik gadu vasarā šo nepieciešamību apmierinu ar ekskursiju-trīsdienīti Kurzemē. Šogad nospriedu, ka spēšu apvienot darbu ar atpūtu un tāpēc- Salacgrīva.

Kā es dievinu tematiku! :) Meža, lauku, ziedu- vienalga- dodiet atslēgas vārdu iedvesmai un Mammas Rokām būs iespēja izpausties! Tieši tā notika arī ar #Jūra. Jūras svētki! Man pietrūka tieši piecu dienu, lai īstenotu visas savas radošās ieceres šajā sakarā! :D Ir tik interesanti vērot sevi pirms darāmajiem darbiem un tad vakarā pirms tirdziņa, kad saproti, ko esi, ko neesi iespējis. :) Un dažreiz tas, kas rodas procesā ir tikpat vērtīgs, kā galaprodukti. Jauni mērķi, jaunas idejas, nobriedušas atziņas.











Es neesmu pieredzējis izbraukumtirgotājs, un, godīgi, ja neskaita tirgošanos pašas dzimtajā Jaunpiebalgā, līdz šim mana pieredze nav bijusi no spožajām. Vienīgais, ko esmu iemācījusies, ir Negaidīt. Neekspektēt, tātad. Pārējais scenārijs ir puslīdz vienāds: nedēļa plānošanas, tematiskas pielāgošanās, naktsdarbu, tirdziņš un tad pārdomas... Pēc Salacgrīvas tirdziņa tādu vispār daudz. Par tirdziņu organizētājiem, par to, ko cilvēki vispār pērk, ko pērk saviem bērniem un kā izklaidējas. Jo piedāvājumu jau veido pieprasījums, galu galā...






Es esmu niķīgs patērētājs. Mani nevar samusināt ar Ķīnas/Polijas izstrādājumiem, pidelētas krāsas sulām/kokteiļiem, pārsālītām kartupeļspirālēm uz kociņa. Un Salacgrīvas tirgotāju nospiedošais vairākums bija tieši iepriekšminētajā kategorijā. Bet bija arī izņēmumi: mājražotāju gardumi (maize, siers, saldējums), koka rotaļlietas, pašdarinātas rotas... Personīgi mans- kā sajūtu tūrista- dienas prieks bija uziet jaunumu manām acīm un garšas kārpiņām: Rullējumu!





Un pēc tirdziņa tā dienas daļa, kuras dēļ patiesi bija vērts mērot nemaz ne tik īso ceļa posmu: JŪRA. #Jūra.