Šī nedēļas nogale paritēja zem masu pasākumu karoga.
Visupirms ar Kundziņu divatā devāmies uz Prāta Vētras koncertu Skonto stadionā, jo Swedbanka Kundziņam bija iedāvinājusi divas brīvas biļetes. Sēdvietas, bet pašā stadiona dibenplānā. Un, tā kā noteikti neesmu "hei, paķeram krūku sidra un mēģinām iestumties pūlī pēc iespējas dziļāk uz priekšu" cilvēks, tad rāmi baudīju koncertu no jau minētā dibenplāna.
Bet Prāta Vētrai viss tagad nopietni. Ap stadionu apsargi ar suņiem, pie ieejas somiņu baudītāji (meklēja gan ne ieročus, bet lielus fotoaparātus). Paši breinstormieši no mana skatu punkta bija tikai piecas mazas skudrveidīgas figūriņas, kas ņirbināja kaut kur pa MegaGiga+lielo gaismām pieblīvēto skatuvi. Un, ja aizejot uz koncertu mākslinieku redzi vien lielā ekrānā, tad patiesībā pēctam jūties tā it kā būtu bijis pie kāda ciemos un pārāk skaļi skatījies koncertu TV. Eh, pietrūkst man "Veronikas" laiku Prāta Vētras... Atceros pirms 11 gadiem skolas izlaidumā atmetām domu par Brainstorm nolīgšanu, jo viņu paprasītie 100 LVL par vakaru tolaik likās pārāk sālīti!:D... Viss plūst un mainās...
Runājot par bērniem šajā pasākumā... Manī jau labu laiku ir pārliecība, ka pasākumi dalās bērniem draudzīgos un pieaugušajiem draudzīgos. Bērniem draudzīgajos vairāk domāts par mazajām ausīm( gan satura, gan decibelu ziņā), vēderiem, miegu, pat vēdera izeju galu galā! Un tomēr - nemainīgi liels skaits cilvēku uzskata par modīgu paķert uz KATRU konci/festivālu utt. arī pašus mazākos. Kā nu ne - ietērpjam bērnu pieaugušajiem līdzīgās drēbēs, uzliekam ausīs varavīksnes krāsu peltorus un aiziet! Šajā vakarā gan modīgie vecāki bija piemirsuši paši savu peltoru slavas dziesmu (vai varbūt es nokavēju mirkli un milzīgās skaņslāpējošās ausis jau vairs neskaitās modīgas? :))Vairākas māmiņas ar ratiņiem, meituki un puišeļi, kas tikko sākuši tipināt... Arī piec-seš-septiņgadnieki, kurus, lai arī saģērbušas pēc pašiem "trendīgākajiem" festivālu nosacījumiem, mammas tomēr nepasaudzē no pāāāāāārlieku lielā skaļuma un piealotajām, piesidrotajām ToiToi tipa tualetēm... Eh... Nevienu nenosodot un tomēr vēršot uzmanību - man sēžot stadiona dibenplānā no basiem ritmiski trīcēja krūškurvis! Ko tādā gadījumā izjuta mazie klausītāji? Ko tieši nokavēs mazais cilvēks, ja uz savu pirmo lielkoncertu vai festivālu dosies tikai apmēram 10 gadu vecumā?...
Otrā diena - Rīgas svētki un aviošovs Spilves lidostā.
Ja Prāta Vētras savāktie ~ 25 tūkstoši cilvēku stadionā man likās daudz, es maldījos. Ir atšķirība starp lielu pūli, kas stāv un klausās mūziku un pūli, kas cenšas virzīties šurpu turpu pa lidostas skrejceļu, mēģina nopirkt saldējumu, salikt bērnus piepūšamajās atrakcijās, pirms tam stāvot 25m garā rindā pēc biļetēm... Tikpat garas rindas uz saldējumu, cukurvati, limonādi, tualetēm utt!... Automobiļu simti! Cilvēku masa. Sakarsusi un piesvīdusi. Piepūšamajās atrakcijās krietni par daudz bērnu vienlaicīgi, bet vēl vairāk to, kam jāpagaida! Cilvēku bars, kuru pasākuma organizētājiem ar pirmo reizi nemaz neizdodas pierunāt atbrīvot platformu helikopterim!
Ja godīgi, tad mūsu bērnus vairāk interesēja piepūšamās atrakcijas, ne helikopteri... :)
Un visa tā ņemšanās ap lidmašīnām un to slavināšana atgādināja padomju laikus. Attiecīgi arī publika tāda. Bet topošais aviācijas muzejs - skaists! Pompoza padomju laiku ēka visā savā krāšņumā!
Visupirms ar Kundziņu divatā devāmies uz Prāta Vētras koncertu Skonto stadionā, jo Swedbanka Kundziņam bija iedāvinājusi divas brīvas biļetes. Sēdvietas, bet pašā stadiona dibenplānā. Un, tā kā noteikti neesmu "hei, paķeram krūku sidra un mēģinām iestumties pūlī pēc iespējas dziļāk uz priekšu" cilvēks, tad rāmi baudīju koncertu no jau minētā dibenplāna.
Bet Prāta Vētrai viss tagad nopietni. Ap stadionu apsargi ar suņiem, pie ieejas somiņu baudītāji (meklēja gan ne ieročus, bet lielus fotoaparātus). Paši breinstormieši no mana skatu punkta bija tikai piecas mazas skudrveidīgas figūriņas, kas ņirbināja kaut kur pa MegaGiga+lielo gaismām pieblīvēto skatuvi. Un, ja aizejot uz koncertu mākslinieku redzi vien lielā ekrānā, tad patiesībā pēctam jūties tā it kā būtu bijis pie kāda ciemos un pārāk skaļi skatījies koncertu TV. Eh, pietrūkst man "Veronikas" laiku Prāta Vētras... Atceros pirms 11 gadiem skolas izlaidumā atmetām domu par Brainstorm nolīgšanu, jo viņu paprasītie 100 LVL par vakaru tolaik likās pārāk sālīti!:D... Viss plūst un mainās...
Runājot par bērniem šajā pasākumā... Manī jau labu laiku ir pārliecība, ka pasākumi dalās bērniem draudzīgos un pieaugušajiem draudzīgos. Bērniem draudzīgajos vairāk domāts par mazajām ausīm( gan satura, gan decibelu ziņā), vēderiem, miegu, pat vēdera izeju galu galā! Un tomēr - nemainīgi liels skaits cilvēku uzskata par modīgu paķert uz KATRU konci/festivālu utt. arī pašus mazākos. Kā nu ne - ietērpjam bērnu pieaugušajiem līdzīgās drēbēs, uzliekam ausīs varavīksnes krāsu peltorus un aiziet! Šajā vakarā gan modīgie vecāki bija piemirsuši paši savu peltoru slavas dziesmu (vai varbūt es nokavēju mirkli un milzīgās skaņslāpējošās ausis jau vairs neskaitās modīgas? :))Vairākas māmiņas ar ratiņiem, meituki un puišeļi, kas tikko sākuši tipināt... Arī piec-seš-septiņgadnieki, kurus, lai arī saģērbušas pēc pašiem "trendīgākajiem" festivālu nosacījumiem, mammas tomēr nepasaudzē no pāāāāāārlieku lielā skaļuma un piealotajām, piesidrotajām ToiToi tipa tualetēm... Eh... Nevienu nenosodot un tomēr vēršot uzmanību - man sēžot stadiona dibenplānā no basiem ritmiski trīcēja krūškurvis! Ko tādā gadījumā izjuta mazie klausītāji? Ko tieši nokavēs mazais cilvēks, ja uz savu pirmo lielkoncertu vai festivālu dosies tikai apmēram 10 gadu vecumā?...
Otrā diena - Rīgas svētki un aviošovs Spilves lidostā.
Ja Prāta Vētras savāktie ~ 25 tūkstoši cilvēku stadionā man likās daudz, es maldījos. Ir atšķirība starp lielu pūli, kas stāv un klausās mūziku un pūli, kas cenšas virzīties šurpu turpu pa lidostas skrejceļu, mēģina nopirkt saldējumu, salikt bērnus piepūšamajās atrakcijās, pirms tam stāvot 25m garā rindā pēc biļetēm... Tikpat garas rindas uz saldējumu, cukurvati, limonādi, tualetēm utt!... Automobiļu simti! Cilvēku masa. Sakarsusi un piesvīdusi. Piepūšamajās atrakcijās krietni par daudz bērnu vienlaicīgi, bet vēl vairāk to, kam jāpagaida! Cilvēku bars, kuru pasākuma organizētājiem ar pirmo reizi nemaz neizdodas pierunāt atbrīvot platformu helikopterim!
Ja godīgi, tad mūsu bērnus vairāk interesēja piepūšamās atrakcijas, ne helikopteri... :)
Un visa tā ņemšanās ap lidmašīnām un to slavināšana atgādināja padomju laikus. Attiecīgi arī publika tāda. Bet topošais aviācijas muzejs - skaists! Pompoza padomju laiku ēka visā savā krāšņumā!
Bet nu esam atpakaļ laukos. Mierā. Lietū. Rutīnā.
Sākam jaunu darba nedēļu!
