Mammas Rokas

Nost ar zivīm! Par tām paspēšu parunāt. :) Bet Māmiņdienu jāpaspēj atcerēties, kamēr vēl maijs aiz loga! :)

Dziesmas un dzejoļus viņi gatavoja jau makten laicīgi. Pat pārāk, ja man jautātu.:) Es no tiesas citreiz vairs negribētu mācīt dēlam dzejoli, kas viņam jāskaita man. ;) Bet nu šoreiz abi kopā veiksmīgi iestudējām:
Tēti, tēti paskaties māmiņai vaigi zied!
Tēti, tēti paskaties māmiņai acis zied!
Tēti, tēti paskaties māmiņai rokas zied!
Tēti, tēti ļoti gribu lai māmiņa vienmēr zied!
Un, nopulēts līdz briljantspīdumam, dzejolis pat piedzīvoja variācijas brīžos, kad ar jaunskungu sagājām ragos. :D Šis man dusmās : "Es teikšu: "Tēt, tēt, māmiņai nekas nezied! " Es šim: "Neiešu tad uz māmiņdienu!"" Kā mazi bērni... :) Abi. :)
Bet es protams pat domu nepieļāvu nebūt. Lai arī Čika pēdējā mirklī pateica, ka viņa labāk pasēdēšot maliņā... un lielos vilcienos pusi pasākuma arī tā darīja.:)
Daži no viņiem no satraukuma raudāja, citi atteicās runāt savas partijas, dziesmu teksti aizmirsās, mēlītes pinās - tieši tik forši, bērnišķīgi fantastisks bija mazais koncertiņš! Es smējos, priecājos un raudāju laimes asaras! Par bērnību - skaisto, īsto, nemāksloto!:)...

Un tad portretu uzminēšanas spēle. Daži no tiem tādi, uz kuriem nepiesakās neviena mamma :D Jo tas, ka mammai ir īsi, rudi mati dzīvē, nenozīmē, ka nevarētu būt gari, melni gleznā! Un, savu mammu raksturojot, ar fantāziju apveltītākie paši izdomā mammas mīļāko krāsu. Rozā esot. Kā panterai. Jurģa mamma pēcāk tik pārsteigumā acis plikšķina! :D
Es savu mākslinieku rokrakstus atpazinu veiksmīgi un tad atlika vien iekrampēties krēslā un gaidīt raksturojumu. :D Bet par laimi dēls mani redz citādu, kā es pati sevi. Viņš mani uzlūko kā tādu foršu un mīļu būtni- tādu, kas visu šuj, fočē un liek veikaliņā.:) Man garšojot sarkanā zupa un nepatīkot, ja man dara pāri!
Bingo! Pat es nevarētu precīzāk! :D Pēc apraksta varētu likties, ka esmu dēlam mājās mācījusi ne tikai dzejolīšus! :D

Un tad māmiņas uzlidoja gaisā. :) Papīra balons ar māmiņu autogrāfiem drosmīgi cēlās pretim saulei. Reiz ar Kristīni štukojām, cik tālu aizlido gaisā palaistie baloni, kas ar tiem notiek, kur un kā tie beidzas. Šoreiz arī mēs - kūlas dedzināšanas sodu sabiedētie - baudījām lidojumu ar jautājošiem komentāriem par ugunsdrošību! Nu bet tā pa jokam. :)

Dabūt viņus visus vienā kadrā ir liela veiksme.Uztaisīt tādu kadru, kurā visi skatītos uz mani ( sevišķi, ja acis grauž saule, fotogrāfīt :D) jau būtu varoņdarbs! Māte Varone vēl neesmu. Esmu tikai parasta "māmiņa". Un es tiešām raudāšu tajā dienā, kad Niklāvs pārstās mani tā saukt...