Zinu, ka ir cilvēki, kuri kolekcionē āra ķemertiņu bildes. Ja atmiņa mani neviļ, tad ir pat drukāts izdevums, kurā šādas fotogrāfijas apkopotas. Es ticu, ka noteikti ir arī kāds, kas kolekcionē bildes ar Latvijas Putnubiedēkļiem! Cilvēk, ja tu šo lasi, tad pieraksti adresi: Pasaku namiņa dārzs, Zaubes mežiņš, Amatas novads. Jo šeit šodien ir tapis Putnubiedēklis!!!
Manā agrajā bērnībā mājā putnubiedēkli atceros tikai vienu reizi. Haki krāsas brezenta darba halātiņā ietītu. Oskars viņu sauca. Kā šodien atceros! Nav ne jausmas, ko Oskars sargāja toreiz mūsu dārzā. Iespējams tieši to pašu, ko šovasar sargās mūsējais - bērnības prieku un " mēs gribam un tātad varam" sajūtu. :)
Pēc vakarvakara pasaciņas "Putnubiedēklis" izlasīšanas mūsu mājas mazcilvēku padome divu biedru sastāvā nosprieda : biedēklim būt! Lai arī no putniem mums nav ko sargāt, tomēr četru mazu acu mirdzums un ideju plūsma lika tapt putnu biedēklim! Niklāva sākotnējā radošā ideja par briesmīgo putnubiedēkli ar zigzagzobiem tika at+norunāta līdz daudzmaz mīļākam dārza tēlam - vecmāmiņai ( jo viņa ir tā, kas veica pēdējo grandiozo ravēšanu:)). Sacīts - darīts. Man tika stilistes gods, kamēr mazie mākslinieki iedzīvināja sejas pantus un apgaismoja mani karkasa būvēšanas knifos. :)

Šitam puikam ir skaidrs, ka āmurs ir šķūnī, bet ja nav, tad var izmantot akmeni. Mammas piemeklētās naglas gan izrādās pārlieku lokanas...


Kamēr kāds strādā, cits skatīšanos uztver ar vienlīdz lielu nopietnību un pieeju tai - skatītājos ne vien Pate, bet arī visa zvēru varza!


Man, ja kas, ir problēma. Tā slēpjas NEspējā neiejaukties bērnu darbošanās radošajā procesā. Vai drīzāk (mierinu sevi)  izpaužas kā vēlme līdzdarboties kā trešajam dalībniekam, piemirstot, ka viņu attīstībai spēja "izdomāt pašiem" šobrīd ir daudz svarīgāka kā manējai! ;) Apbruņojusies ar "ka tik nesāktos strīds" attieksmi, deliģēju: "Brālis darīs šo un māsa šo." Uz ko māsa man pieklājīgi norāda, ka viņai nekas nav pret darbošanos KOPĀ ar brāli. Nokaunos un notinos virtuvē, ļaujot jaunatnei vienkārši BŪT.





Un rezultātā manis iecerētās vecmāmuļas vietā tapa Vecmāmiņa-Zombijs! :D:D:D:D
Jo, acīmredzot, Niklāva izpratnē Putnu BIEDĒKLIM ir jābūt biedējošam! :D


Zeme dārzā, lietavas gaidīdama (un tā arī nesagaidīdama), cieta kā akmens. Tomēr kaut kādu caurumeli tajā iebakstīt ar pūlēm tomēr izdodas. Tā nu stāv mūsu Putnubiedējamā Vecmāmuļa platā melnsejas smaidā smaidīdama un gaida pirmos biedējamos klientus. Lai arī maz ticams, ka putneļi uz šo joku uzķersies. Drīzāk jau es pati, pēc dillēm iedama, neomulīgi sajutīšos! :D


 Eh, jauka tomēr mums tā Zombīniete padevusies! Ja vēl kurmju simtus no dārza varētu iemācīt viņai aizbiedēt, tad pati personīgi pat tupeles šai piemeklētu un vēl par pārinieci pieteiktos! :) Bet pagaidām lai paliek kā ir - viņa dārzā, bet es mājā pie šujmašīnas. Un datora. Zombijvecmāmiņai darbs biedēt, man - slavu viņai gādāt. :)