Ņurņiki, matoņi un krinkāļi.

Ir Zosenā upīte par Tuleju ko sauc. Kādreiz tā bijusi varen` strauja upe ar daudziem jo daudziem atvariem, kuros zirgi peldināti! Tikai laiks un ģeologi zina, kur pazudis viss upes ūdens un līdz ar to- tās varenība, bet tagad, lai arī pavasaros gana iespaidīga, tomēr vasarās tā ir pavisam maza, mierīga, bērniem draudzīga urdziņa kalna lejā.


Šogad Kundziņš nolēma ierādīt bērniem savas bērnības lielāko aizraušanos - pīkstuļu ķeršanu. Lai arī vēlāk noskaidrojās, ka bērnībā iemācītais apzīmējums ir nepareizs. Pīkstuļi ir sinonīms dūņu pīkstēm, bet tie, kurus viņš ar kaimiņpuikām bērnībā medījis rokā ir upes nēģi. Vēl joprojām lauzām galvas vai upes nēģi ir arī "ņurņiki" vai tomēr ņurņiki ir pīkstuļi. Brrr, kas par kalambūru...

Ierakt rokas smiltīs, izcelt no ūdens milzu sauju un vērot, kā no smiltīm izsparucas kāds ļoti kustīgs radījums- līdzīgs sliekai, tikai reizes trīs treknāks!





Un, lai arī mamma beidzot ierauga, kā ņurņiks izskatās, burkā to ņurņiku! Kopā ar zirgamatu! Jeb matoni!



No mazotnes līdz pat šai vasarai domāju, ka šie garie, stiegrainie tārpi ir bīstami cilvēkiem. Prātā stāv stāsts, ka peldoties var aizrīties ar šo un tad tas mats izaug vēderā kā lentenis.
Kundziņa ūdensmatu leģenda, savukārt, vēsta, ka tas var caur ādu iesūkties cilvēkā iekšā.
Lai arī kuri nemaņas mūs zēnībā bija "apgaismojuši", Wikipēdija izdzēsa mūsu sātaniskos spriedelējumus. Un nu mēs saviem bērniem mācām tā, kā māca Wiki: "Pretēji izplatītam uzskatam, cilvēkā un mājdzīvniekos matoņi neparazitē."

Un tad- aiziet īstā ekspedīcijā! Kādus kilometrus divus nudien- caur brikšņiem, pa krastiem, vairoties no latvāņiem, elektriskajiem ganiem, klūpot un ceļoties, bet uz priekšu! Līkums aiz līkuma un liekas, ka jau mūžu iets, kad ieraugām kaimiņa māju, kas pa ceļu ejot labi ja 200m attālumā! :D




Viens akmens, otrs, trešais un tad ceturtais- slidenais! Vienai mazai ekspedīcijā gājējai nākas šķirties no kleitas...


Tik daudz skaistu skatu ko baudīt! Piemēram rūtainu straumi!


Bet galā tik un tā secinājums, ka cilvēka pieskāriena dabā krietni, krietni par daudz...


Dažas no homo sapienu atstātajām upes rotām paķeram līdzi uz mājām, lai izmantotu otrreiz- būs mums vāzīte mazajām puķītēm...


Bet lielāko daļu atkritumu iemanījušies apdzīvot "krinkāļi"! Kundziņš tā viņus dēvē. Lai arī gūgle pēc pusstundas mocīšanas joprojām mēma, tomēr gandrīz pabeidzot šo rakstu beidzot uzzinu, ka tie, par ko Kundziņš runā, visticamāk ir maksteņu kāpuri.... Acīmredzot "krinkālis" ir kāds zoseniešu izdomāts lokālais apzīmējums.

***

Koki kā trenažieri. Kāds vītols veido džungļus. Bet cits koks kalpo par "re kā es māku" rīku!




Un upe tek cauri. Tunelim. Akustika tajā kā baznīcā. Gar sienām sazīmēti kādreizējo kaimiņbērnu mīlestības apliecinājumi.


No tuneļa uz augšu - cita Tuleja. Tā, kura akmeņaina, mazāk urbanizēta un tā, kurai krasti arvien stāvāki! Centos Niklāvam iemācīt vienu no savas bērnības mīļākajām spēlēm - "Vardītes"! Un kāāāāds gandarījums izlauzās no mazā zēna, kad pirmo reizi viņa mūžā viņam izdevās uzmest vardīti!


Kundziņš mūsu ģimenē ir tas, kurš ar apbrīnojamu spītību pieturas pie sākotnējā plāna. Sākumā viņam pat diezgan veiksmīgi izdevās noignorēt kādus pirmos četrus īdējienus par spēku pagurumu un vēlēšanos ekspedīciju beigt, taču kad trīs dunduri pie auss kļuva pagalam uzstājīgi, tētis padevās un sākās sauszemes ceļš mājup.


Gan pārgājiena/bridiena laikā, gan rakstot par mūsu ekspedīciju, uzzināju daudz jauna. Tajā dienā nezināju, bet tagad zinu, ka Emīlijas ieraudzītais mazais, teju caurspīdīgais radījumiņš bija ūdenzēzelītis.
Un ka mēs katrs, pēc hidrobiologa Andra Urtāna domām, spējam palīdzēt upēm attīrīties:
http://nra.lv/latvija/72578-aicina-attirit-upes-ar-akmeniem.htm

Bet nākamreiz dodoties pārgājienā pa upi es būšu apbruņojusies ar izziņas materiāliem un tad vairs nebūs nekādu  "gliemežvāks" vai "ūdenszāle", jo gliemežvākiem tāpat kā ūdenszālēm katram ir savs nosaukums! :) Lūk vērtīgs materiāls upju monitoringam:
http://www.bf.lu.lv/grozs/HidroBiologjijas/Upju-Monitorings.pdf


Un kas ir jūsu mazā upīte? Kad pēdējo reizi bijāt tai ciemos? Kādi ir jūsu bērnības upj-atmiņu stāsti?

Vi  – (2013. gada 2. augusts 04:46)  

Fantastiska ekspotīcija jums bijusi!...es ar esmu dzirdējusi tos baisos stāstus par mataiņiem, kas caur ādu ielien asinsritē un visu nosprosto...brrr...ņurņiki vai krankāļi :) to otro vārdu gan lasu/dzirdu pirmo reizi, aizraujoši...tik ļoti,ka miegs pazuda, un devos lūkot googles kambaros pēc info

Diāna  – (2013. gada 2. augusts 07:48)  

Fantastiski. Mums tāda maza upīte ir pie pašas mājas, bērni tur ganās caurām dienām, bet es pati nekad neesmu tā īsti gājusi pētīt, kas tur ir. Būs jāpaskatās. Paldies par linkiem!

Elīna  – (2013. gada 2. augusts 08:56)  

gan jau meliorācija skāra upīti padomju laukos

Daina  – (2013. gada 2. augusts 10:22)  

Kas par vienu feinu pasākumu tāds pārgājiens!
Jums ģimenē ļoti padodas šitie izlūkpasākumi:)
Paldies, arī man tie dzīvnieciņu nosaukumi bija jaunums.

Laine  – (2013. gada 2. augusts 11:28)  

Paldies, meitenes! Man laikam jāpateicas Kundziņam, kurš ir šādu "netīru" un "ķēpīgu" pasākumu iniciators - viena tai upē iekšā nemūžam nelīstu! :D Bet ja kāds iet pa priekšu, tad nekāda vaina!
Elīna - ticu, ka uz tīrumiem kaut kur noteikti upīte ir taisnota. Bet posmā, kuru mēs staigājām visi līkumiņi sapglabājušies.

Diāna - jā, ievēroju tev blogā to upīti - noteikti dodieties ekspedīcijā. Es sākumā pat iedomāties nevarēju, ka būs tik aizraujoši! :)
Un tas materiāls liekas kaut kas tik foršs, ka ar lielākiem bērniem varētu pa īstam monitorēt! :)

Vi - matOņi un KrInkāļi - :) tā jau tās baumas rodas! :D
Bet vispār visi trīs izklausās pēc lamuvārdiem! :D

Inese  – (2013. gada 2. augusts 13:11)  

:) kolosāls dabas pētījums! Man kā Rīgas bērnam ar upītēm švakāk, toties uzaugu starp vairākiem ezeriem, kur arī šausmu stāstu netrūka :)))
Un izrādās, ka tik maz ko zinu par mūsu mammu dabu :)

Vi  – (2013. gada 2. augusts 18:52)  

Ha! Sasmējos... norakstīšu krankaļus un mataiņus uz "darbu beidzu 5 no rīta" sindromu :D

paeglisi  – (2013. gada 2. augusts 23:15)  

Vienmer labi, ka ir kads, kurs vada sadas "ekspoticijas" un rada celu. Man jau ka ieraugu sitadus ne-zverus, mati celas stavus. Par tadiem matoniem pat dzirdejusi nebiju, kur nu vel redzejusi. Mazajiem noteikti loti vertigs sads izpetes celojums, prieks skatities!

Laine  – (2013. gada 3. augusts 01:38)  

Vi - jā, es arī jau ar aizvērtām acīm pārlasīju trijos savu rakstīto. Bet nu kamēr to gūgli rakstot izrušina, tikmēr laiks aizskrien!

Paeglīši - Medaļa kundziņam, ka šis ierāda bērniem dzīves netīro pusi. tiešā nozīmē! Viņam jo lielāki dubļi, jo labāk, kamēr es vairāk tāda kā caca sanāku laikam! :D:D:D:D:D
Nu bet līdzsvaram ģimenē jābūt!

Inese - es arī - jo vairāk dzīvoju, jo vairāk apjaušu, ka ne nieka par to dabu nezinu!!!!

...ar cieņu un smaidu,..  – (2013. gada 5. augusts 13:16)  

Mums laukos tādu stāstu nebija.. Nudien ne! :) mums bija spoku stāsti par to, ka pie Ezera var atrast cilvēka kaulus, bet upītē - patiesi nevienas briesmas un šausmas, vien kad sunim iekoda odze.. tad gan vairs pa upes džungļiem karstās dienās nelīdām - tā kā viss šīs - man ir jaunums:)))

Ierakstīt komentāru