Apzināti neplātījos (tpu, tpu, tpu, ka tik kas nenotiek!) blogā, ka brauksim trīsdienītī uz Lietuvu. BEIDZOT! Iedīglis šim ceļojumam sākās precīzi pirms gada un, kā visu ceļojuma laiku skandināja Niklāvs,  "Kas lēni nāk, tas labi nāk! ":D:D:D:D

Pagājušajā ceturtdienā starp gurķu  marinādēm un tomātiem želejā, lielās somas krāmēšanu un "lietas, ko noteikti paņemt" sarakstu, tieši nakti pirms izbraukšanas sāku plānot ceļojumu uz Lietuvu. Ķēros pie jūsu komentāru pārlasīšanas. Sapratu, ka mums ir 2 Lietuvas iespējas: viena - Lietuvas augšdaļa līdz Klaipēdai un otra - Lietuva caur Vilņu uz Druskinkiem. Zinājām, ka nākošā reize, kad dosimies uz Lietuvu, noteikti nebūs tuvākajos gados, tāpēc nolēmām, ka pirmo iepazīšanos ar dienvidu kaimiņzemi sāksim no jūras. Tātad - Klaipēda it is!
Zinājām arī, ka nevēlamies lielus pārbraucienus, lai nenogurdinātu mazākos ceļotājus, un tāpēc meklēju gūglē interesantas, neredzētas vai vismaz bērniem draudzīgas vietas pa ceļam uz Klaipēdu. Naivi bija gūglēt pēc atslēgas vārdiem "Lietuvā ar bērniem" vai "Apceļo Lietuvu"... Ja spriestu pēc meklēšanas rezultātiem, bērniem draudzīga Lietuva ir tikai Druskinkos un Klaipēdā... Un vai zināt, cik laika paņem Cāļa forumu lasīšana???  :D Es gribēju uz ekrāna redzēt bērniem draudzīgu vietu sarakstu Lietuvā un karti ar atzīmētiem punktiem šim sarakstam blakus. Tā vietā sapratu, ka ar pāris stundu gūglēšanu vien, maršruts ceļojumam noteikti netiks sastādīts. Ķēros pie angļu valodas, krievu, vēl drusku pamocīju google... Noguru. Padevos līdz ar pēdējo pasterizēto guķu burku... Sarakstīju uz vienas lapas Lietuvas pilsētu un miestu TIC adreses un cerēju, ka visu par iespējamajiem apskates objektiem un naktsmājām man pastāstīs Tūrisma Informācijas centru darbinieki. Tas arī bija viss mūsu ģimenes ceļojuma plāns. :) Zinājām vien to, ka galamērķis ir Klaipēda un Kuršu nērija un vēl to, ka Lietuvā iebrauksim caur Neretu, jo Niklāvs jau pusmēnesi sapņoja par nokļūšanu "Likteņdārzā"...

Es TV neesmu redzējusi jau pāris mēnešus, tāpēc pēkšņā rosīšanās par un ap Likteņdārzu man mierīgi būtu pagājusi secen, ja vien nesen šajā nu jau izdaudzinātajā tūrisma objektā nebūtu pabijusi mana vīramāte un par to caurām dienām nerunātu mans dēls. Viņš, rau, TV , atšķirībā no manis, ir kaut kur redzējis un tur esot tāda un šitāda reklāma par Likteņdārzu, uz kuru viņš tiiiiiiiiiiiiiiik ļoooooooooooooti gribot nokļūt!
Un tāpēc sagādājām mazajam puikam patīkamu pārsteigumu, kad, pirms šķērsot Latvijas Lietuvas robežu, iegriezāmies Likteņdārzā. :)

Un Likteņdārzs sagādāja pārsteigumu man! Ne tikai tāpēc, ka suvenīru kioskā aiz letes sastapu, kā izrādās, vienu no sava bloga lasītājām, :) bet arī tāpēc, ka vietai pašai par sevi ir ārkārtīgi maiga, teju taustāmi gaiša aura!
 Ietrāpījāmies Likteņdārzā tieši pirms lielā ziedojumu vākšanas koncerta, tāpēc visu mūsu pastaigu pavadīja patīkamas ambientās mūzikas skaņas.








Mēs gribējām sev daļiņu no Likteņdārza, tāpēc beidzām pastaigu suvenīrbodītē. Un, kā izrādās, iegādājoties suvenīrus, arī mēs uzdāvinājām daļiņu sava pieskāriena šai "tautas dāvanai Latvjai". Un tas man liekas varen` jauki - ne tikai ziedot, bet pretī par to piemiņai ko dabūt. Niklāvs nopirka akmentiņu, no kura nešķīrās turpmākās ceļojuma dienas, es tiku pie melnas māla krūzes. Cerēju ceļojumā no tās baudīt gan ūdeni, gan kafiju, bet izrādījās, ka krūze ir apstrādāta ar kaut ko, kas nepatika manām garšas kārpiņām. :D
Tētis iepirkties negribēja un palika mašīnā ēst, bet Emīlija suvenīru kioskā izvēlējās biezpienmaizi un suliņu. Iepakojumus par piemiņu nesaglabāja. :) Nāksies viņai kādreiz uz Likteņdārzu doties atkal.
Un kas zina, varbūt tajā reizē ziedosim katrs pa 5LVL, lai arī mūsu ģiemenes locekļu vārdi bruģētu ceļu uz Likteņdārza amfiteātri...:)


Turpinām ceļojumu. Un - ta ta da dā! Lietuvas robeža! Par īpašo valstu sastapšanās vietu un iekāpšanu jaunā pasaulē, liekas, stāvā sajūsmā biju es vienīgā. Pārējā ģimene reaģēja samērā mierīgi. :D Un, ja nu kāds reiz māk pienācīgi uztaisīt savas valsts vizītkarti, tad tie ir suvainiškieši! Lielisks ieskats nāciju noskaņojuma, reliģiju un arhitektūras atšķirībās jau pirmajos Lietuvas kilometros!


Bet pirmā Lietuvas pietura - Rokiškis jeb Rokišķi. Pie Tūrisma informācijas centra nonācām piecas minūtes pāri pieciem un, ja pat Rokišķu TIC nebūtu pārcēlies uz citām pagaidu telpām, vienalga būtu nokavējuši tā darba laiku. Tātad šajā brīdī pagaisa vīzija par apskates objektu un naktsmāju sarakstu. Bet nolēmām nesteigties un izstaigājām visu garo ieliņu no baznīcas līdz pat muižai, pa ceļam priecājoties par dīķos audzētajām pīlītēm un melnajiem gulbjiem. Muiža pati arī, paldies Dievam, bija ciet (nē, man nav nekas pret muižām, bet neteiktu arī, ka mani ārkārtīgi aizrauj muižu un piļu ekskursijas, turklāt komplektā ar diviem maziem bērniem vēl jo mazāk, plus Kundziņš ir pārāk skurpulozs ekspozīciju vērotājs un spēj ar to pamatīgi nokaitināt mūs visus pārējos :D:D:D), bet muižas parks un bērnu laukumiņš bija jauka vieta, kur bērniem izkustēties pirms doties tālāk.









Naktsmājas nolemām meklēt Panevēžā. Ceļš no Rokišķiem līdz šai piektai lielākajai Lietuvas pilsētai nav īss, vakars jau glūnēja pakausī, tāpēc nolēmām piestāties tikai, ja ieraudzīsim ko piestāšanās cienīgu. Ja ceļojumam būtu ieplānotas vēl pāris dienas, tad noteikti citu par citu krāšņākos Rokišķu māju logu slēģus nefotografētu caur mašīnas logu. :)




Pašā šosejas malā apmēram 10 km no Rokišķiem nenoturējāmies pretim Strūves ģeodēziskā loka punkta valdzinājumam. Es neņemšos skaidrot sarežģītos terminos, kas tas par punktu, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai tikko pati to līdz galam noskaidroju Wikipēdijā (un pie reizes dabūju āķi lūpā kaut kad aizbraukt uz netālo Sausnēju apskatīt, kā izskatās viens no diviem UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautajiem Latvijas punktiem), bet objekts pats par sevi ļoti jauks un plašs, un ļoti piemērots piknikiem un kāju izlocīšanai. Ir arī šupoles un slidkalniņš. :)


Panevēžā ieripojām ap astoņiem vakarā. Un te mūs sagaidīja pirmā skaudrā mācība par neplānotiem ceļojumiem. :) Bet par to nākamajā stāstā...