Lietuva. Otrā daļa. Panevēža- Klaipēda.

Un tātad - ieripojām Panevēžā jau pavēlā vakara stundā. Informācijas par viesu mītnēm mums nebija. Jaunie pasažieri no aizmugures sēdekļiem sāka izdvest arvien neiecietīgākas skaņas. Tikko uzstellētais interneta pieslēgums telefonā likās velkamies mūžību un, bakstīdamās pa maziņo viedtālrunīša ekrāniņu domāju, cik skaļi par mani šobrīd smejas Planšetu Dievs un visi viņa pielūdzēji...

Man kā viesnīcā-reti-palicējam bija priekšnoteikums, ka viesnīcai ir jāizskatās glīti no ārpuses, apkārt jābūt baudāmam skatam un iekšā vajadzētu būt drusku tīrāk un ērtāk kā mūsu mājās! :D
Mani uzstādījumi saplaka uz pusi jau pēc pirmās viesnīcas apmeklējuma, jo izrādījās, ka tieši tajā nedēļas nogalē Panevēžā ir paredzētas Baltijas mēroga velosacensības un visas daudz maz normālās viesnīcas jau laikus tikušas sarezervētas pilnas!!! Brīdī, kad pēc stundu ilgas riņķošanas atradām mūsu naktsmājas, man pietika ar Kundziņa secinājumu:  "Tīrs un silts". Gribējās gulēt. Un ēst. Bet, kad pēc "laipna" "Vopše to posļe ģeveķi mi uže kušaķ ņe podajom..." uz mūsu šķīvjiem toooomēr uzslīdēja eļļaini cepelīni ar gaišrozā malto gaļu vidū, ēstgriba pārgāja un palika tikai griba gulēt. To arī realizējām. Divguļamā gultā, kura bija krietni par šauru četriem. Pie atvērta loga, kas lakstīgalu treļļu vietā istabā ielaida bāriņa apmeklētāju un garāmbraucošu auto rūkoņu...




Bet es ļoti gribētu satikt vaigā to cilvēku, kurš pirmais pateica, ka "rīts gudrāks par vakaru"! Tev, bija taisnība, cilvēk!
Dzestri saulainajā augusta rītā viesnīcas numuriņš likās ļoti pat silts un omulīgs. Miegs, par spīti šaurībai, izrādījās gana kvalitatīvs, brokastis servēja cita - smaidīga oficiante, un rītagaismā ievērojām, ka kafejnīcā ir arī tīra tualete, ne tikai tā, kuru kopā ar aliņu padzērušiem bāra apmeklētājiem apmeklējām iepriekšējā vakara tumsā.



Ilgi gan viesnīcā vairs neburzījāmies. Galu galā- otrās dienas plāns taču bija beidzot nokļūt līdz Klaipēdai!
Un šoreiz apņēmības pilni devāmies uz Panevēžas TIC, lai iegūtu bērniem interesantu objektu sarakstu pa ceļam no Panevēžas līdz Klaipēdai. Diemžēl pat pēc vairākkārtējiem maniem centieniem skaidrot, ka pilis un muižas nav mums interesanti tūrisma objekti, TIC darbiniece turpināja klāstīt, cik skaista miža ir tur un cik vēl pasakaināka pils ir citur... Mūsu liet-kriev-angļu sarunas beigās sagrābos visus iespējamos bukletus, kartes, atvadījos, netīšām nospēru zīmulīti un devos pie savas ģimenes, kas turpat pagalmiņā bija pamanījusi strūklaku un pāris māklas objektus...


Izmetām mazu loku pa Panevēžas ieliņām un vēlreiz apstiprinājām priekšstatu par leišiem kā milzīgiem veloentuziastiem.




Un, vēl guvām apstiprinājumu teicienam, ka "katrs cilvēks ir savas valsts vizītkarte". Sieviete, kas bez liekas domāšanas iedalīja maniem bērniem maizi pīļu barošanai, noteikti bija lielisks lietuvieša paraugs un padzēsa iepriekšējā vakara neviesmīlīgās šķībmutes vīzdegunes oficiantes tēlu kā nebijušu! :)



Un leiši reciklē! :) Braucot ārā no Panevēžas nespēju nesmaidīt par šo jauko instalāciju... :)


Pusceļā no Panevēžas uz Šauļiem atrodas piknika vieta kā arī Pakalnišķu dzirnavas un Brīvdabas ciems. TIC darbiniece ne ar pušplēstu vārdiņu neminēja, ka pavisam netālu no šīm bukletos atzīmētajām dzirnavām ir saimniecība, kurā kukurūzas audzēšana apvienota ar izklaidi kukurūzā! :) Par laimi uzraksts ir labi pamanāms no šosejas un diezgan skaidri saprotams arī latvju mēlei. :) Kukurūzu labirints! Juhū! Pastaiga pa kukurūzu lauku likās potenciāli aizraujoša aktivitāte, bet, kad izrādījās, ka pastaigas laikā ir arī jāatrod četri kontrolpunkti un kopā jāsavāc zīmējums-karte, šī izklaide ierindojās mūsu ceļojuma laikā apmeklēto vietu Top augšgalā! Pirmsskolas vecuma bērniem turklāt, šis prieks ir pilnīgi bez maksas, kamēr pieaugušiem par to jāsamaksā nieka 1,50 LVL/pers. (pārvēršot mūsnaudā) . Mūsu gadījumā meitene pieņēma 5 eiras un šķīrāmies ar platiem smaidiem sejā. Vienkārši, lēti, aizraujoši, fiziski aktīvi un svaigā gaisā - perfekta bēnriem draudzīgas izklaides formula!








Pēc noskraidītas pusotras stundas jutāmies makten izsalkuši un nolēmām izmantot labiekārtoto piknika vietu šosejas malā pagriezienā uz Pakalnišķiem. Ēdām līdzpaņemtās vārītās olas ar majonēzi, ābolus un vērojām, kā maza lidmašīnīte riņķo Simsonmākonīšu debesīs un katrā aplī izlidina gaisā mazus punktiņus, virs kuriem mirkli vēlāk parādījās izpletnis.






Un tad aizripojām līdz Pakalnišķu dzirnavām. Neesmu restaurācijas eksperts, taču uz pirmo acu uzmetienu dzirnavas šķita atjaunotas diezgan robusti... Esmu bijusi ļoti līdzīgās dzirnavās Vecpiebalgā, tāpēc bija ar ko salīdzināt. Brīvdabas muzeja apskati izlaidām, jo Klaipēda, Klaipēda taču gaidīja!



Vēl tikai viens objekts pa ceļam uz Klaipēdu. Pabraucoties kādus 15km no Šauļiem uz Jonišķu pusi ir norāde uz Krustu kalnu. Ja nu kaut kas Lietuvā ir BIG DEAL, tad šis noteikti!!! Ne velti ārzemju tūrisma ceļvežos Lietuvu nereti dēvē arī par Krustu zemi. Jā, krustus tiešām pa ceļam manījām, bet šis bija jau cits līmenis! :) Bukletā bija rakstīts, ka uz kalna ir vairāk kā 200 000 krustu. Mēs tur bijām un droši apgalvojam, ka kādu nulli vai divas šim ciparam var droši piemest galā klāt!






Krusti, krucifiksi, ikonas, altāri, svētbildes... Milzīgi krusti un mazmazītiņi...


 Ja ne apdegušie koki, tad varētu pat piemirst bukletos uzzināto, ka 2007. gadā kalnu daļēji nopostīja ugunsgrēks. Katrā ziņā krustu daudzums nelika manīt lietuviešu lielo zaudējumu.


Pati savām acīm redzēju, kā uz Krustu kalnu straumēm plūst jaunlaulātie baltos limuzīnos. Redzēju arī cilvēkus, kuri atbrauc vieni, iekabina savu mazo krustiņu citu krustu burzmā un klusējot dodas prom.
Un tā nu es iztēlojos, kā krustiņu šurp atnesis kāds datorists...


...kāda rokdarbniece - tamborētāja...


...kāda pērļotāja...


...kāds mākslinieks...


...un kāds koktēlnieks...


Iespaidīgs objekts. Sajūtas to apmeklējot reizē baisas un fascinējošas. Man personīgi krusti tomēr simbolizē pēdējo atdusas vietu, tāpēc sajūtas daļēji bija ne pārāk omulīgas. Taču no milzīgā daudzuma vienuviet sakrauto krustu izbrīnā un pārsteigumā nudien aizraujas elpa! Vērojot savus bērnus, kas ar simbolikām un nozīmēm vēl nav apauguši, sapratu, ka viņiem Krustu kalns ir tikpat interesanta pastaigu vieta kā jebkura cita dabas taka. Mazie izklaidējās mūkot no mums pa šaurajām kalna taciņām un slēpjoties krustu kaudžu nišās.

No Krustu kalna neapstājoties devāmies uz Klaipēdu. Izvēlējāmies nebraukt pa lielo šoseju, bet palīkumot pa lauku ciematiņiem, tāpēc mūsu redzeslokā attāli nonāca arī pāris pilskalnu un daži ezeri. Par laimi mazie līdz Klaipēdai gulēja. Kad iebraucām Klaipēdā, pulkstenis rādīja nedaudz pāri sešiem. Tātad TIC ciet. Jau atkal.
Nolēmām vakariņas ieturēt pilsētā un tikai tad doties uz Kuršu kāpu jeb Kuršu nēriju.
Šo varētu traktēt arī kā aplamu soli, jo vakariņošana kopā ar naksniņu ēdiena devas iepirkšanu vietējā giga-mega-lielveikala "Akropolis" Maximā mums aizņēma vairāk kā 2 stundas un ostā pie prāmja nonācām tikai pusdeviņos vakarā. Bez nojausmas par nakstmājām. Šis atkal solījās izvērsties par jautru vakariņu...


Turpinājums sekos...




Madara  – (2013. gada 1. septembris 19:02)  

krusta kalnā arī mans krustiņš ir. kaut kad skolas laikā pirms 100 gadiem tur biju. :)) eh atkal vajadzētu apmeklēt :D

Irēna  – (2013. gada 1. septembris 19:05)  

kolosāls ceļojums! bērniem paveicies ar vecākiem!

Diāna  – (2013. gada 1. septembris 21:43)  

Eu, nu bet aizraujoši! Vajadzēs aizbraukt, un varbūt pat pa to pašu maršrutu (iespējams, ar citām naktsmājām).

daigaellaby  – (2013. gada 3. septembris 09:50)  

Es droši vien nekad nevārētu šitā ceļot. Man vienmēr jāzin, kur ēdīsim un kur gulēsim. Savādāk man nekāda prieka no apskates objektiem nebūtu. Jūs esat ritīgi malači! Bērniem būs tik foršas atmiņas un piedzīvojums :)

Ierakstīt komentāru