Vali, mierā!

Brīvdienas nosvinētas!
Lai arī nekādu svētku nemaz tā īsti nebija, tomēr ir sajūta, ka brīvdienas izdzīvotas pamatīgi pilnasinīgi. Pēdējo saulaino nedēļas dienu- piektdienu (trīspadsmito!!! :D)- pavadījām Valmierā. Iemesls tam bija kādas brīvbiļetes, ko pirms laika ieguvu savā īpašumā. Taču nolēmām "nošaut tos vairākos zaķus" un tā mūsu ceļš no sākuma aizlīkumoja līdz Sajūtu parkam. Bērniem bez maksas, pieaugušajiem pa latam, 30 santīmi par karti un skaista stundas-pusotras pastaiga pa mežu garantēta! Bērnus sajūsmināja līdzsvara atrakciju josla, vecmāmiņa priecājās par iespēju pabradāt pa dažādajiem materiāliem basām kājām, bet man elpa aizrāvās pie Gaujas stāvkrastiem. Brīžiem aiz sajūsmas, brīžiem- kad bērni pielavījās pārāk tuvu kraujas malai- aiz bailēm.









Un te arī pieminētās biļetes! Ja atceraties, ieminējos, ka esmu sašuvusi smukvirtenes Gaujas Tramvajam. Tad lūk tajā brīdī ieguvu savā īpašumā arī biļetītes braucienam ar šo īpašo peldlīdzekli, ko tā radītājiem nez kāpēc ienācis prātā nodēvēt par tramvaju. :)



Un, kamēr mēs tā zvilnējām uz Gaujas tramvaja piestātnes, gaidījām savu reisu un barojām ar (atkal jau aizlienētu) maizi pilsētas pīli (jo par mežapīli šo putnu saukt laikam nav korekti :)), ievērojām, ka krastā sācies īsts cīniņš starp makšķernieku un viņa lomu! Saliektā spininga galā bija pieķēries kas pamatīgs un mēs visi - gan es ar fotokameru, gan bērni, gan makšķernieka kolēģi krastā un pat tuvējās ēkas celtnieki- aizturētu elpu gaidījām, kas pacelsies no dzīlēm! Kad milzu zivs tika izdabūta krastā, uz notikuma vietu straumītēm vien saplūda visi iepriekšminētie šīs makšķerēšanas epizodes līdzjutēji! :)
Es neesmu iemācījusies nofočēt zivis tā, lai bildē atainotu to patieso lielumu. Dzīvē tā līdaka tiešām likās liela un man ne mirkli neienāca prātā apšaubīt makšķernieka aptuvenās aplēses par tās 7kg svaru. Bet visi, kas pēta bildes, teic, ka ne vairāk kā 3kg... Tāpēc vienīgi pēc foto ar manām 41. izmēra pēdām var nojaust, ka līdaciņš tiešām ir maktens! Gaujā tādu nomedīt esot liela veiksme! :) Un vai gan mēs neesam varen` laimīgi tūristi, ka varējām savām acīm redzēt brīdi, kad šis varoņdarbs tika veikts?... :)




Mirkli pēc tam sēdējām uz Gaujas Tramvaja klāja un klausījāmies kapteiņa Toma stāstos par Valmieras, Gaujas un pārējo krasta ainavā redzamo objektu izcelšanos.
Niklāvs un Emīlija ik pa laikam apvaicājās man: "Vai tie ir pekstiņi?" :D
Nu skai`c, ka pekstiņi! Kā gan Velns varētu Gauju uzbūvēt... Un vai tad Valmiera savu vārdu no tiesas būtu radusi  no suņa vārda Valis un uzsauciena "Vali, Mierā!"?...
Ik pa laikam Niklāvs pārtrauca kapteini Tomu, lai papildinātu stāstījumu ar savu pieredzi no sērijas "Mēs ar kaimiņieni Anniju un viņas suņuku Buci arī reiz...", saņemot par to ovācijas un smieklu šalti. Bet daži no mazā zēna jautājumiem bija gana jauki un loģiski, taču kapteinis Toms, tāpat kā maksķernieks krastā vēl nav pieraduši, ka sešgadīgs bērns var pienācīgi iesaistīties sarunā, tāpēc uz pāris jautājumiem Niklāvs atbildes tā arī neguva...
Brauciens bija jauks, bet īss. Manas virtenes kalpojušas godam, lai arī saulītē pamatīgi pabalojušas.  
Un, ja jūs prātojat, kā forši pavadīt pēcpusdienu/jubileju/darba ballīti vai kādu citu pasākumu, tad ziniet, ka vēl līdz 30tajam septembrim to varat izdarīt uz Gaujas Tramvaja klāja, grilējot, klausoties mūziku un baudot Gaujas krastu peizāžas! :)









Pirms doties mājup, nolēmām ieturēties kādā no vietējām kafejnīcām un šoreiz izvēlējāmies to darīt tavernā-picērijā (kā viņi paši sevi dēvē) Liepziedi un Rozmarīns. Picu mēs varētu ēst arī Čili picā, tāpēc šoreiz lūkojām pēc kā cita. Lai arī vīlāmies bērniem piedāvātajā pastā ar mocarellu un arī grieķu salāti nebija izcili, tomēr vistas un cūkas gaļa ar svaigi darinātajām pesto un tomātu mērcēm un ceptajiem lielkartupeļiem bija visai ēdami. Bet mēs piedodam ēdiena kvalitāti vietai, kurā drēgnā rudens pievakarē varam justies kā mājās! Otrā stāva interjers, ko vairāki ēstgribētāji mūsu acu priekšā atzina par smacīgu, mums, gluži pretēji, likās kā silti kurināts vecmammas jumta dzīvoklītis! Ar rotaļu stūri bērniem un divām gultveidīgām nišām, kur mazajiem ne tikai iztrakoties ar spilveniem, bet arī paslēpes uzspēlēt, šī vieta ātri lika aizmirst, kur atrodamies! :) Un, kas man nebūt neliekas mazsvarīgi - Liepziedos un Rozmarīnā pie pusdienām var dzert tīru, filtrētu ūdeni bez maksas=cik tik lien! Vēl obligāti jāpiemin katra iestādījuma vizītkarte - tualete! Tā šeit ir lieliska! Tātad par atmosfēru 10, par ēdienu attiecībā pret cenu 5.




Bija burvīgi iepazīt Valmieru no Gaujas puses!
Bet svētdien enerģiski un ar milzu aizrautību turpināju savu Gaujas nedēļnogali- darbojos Gaujā Piebalgā. Par to vai un kā upēm ir jāpalīdz attīrīties- nākamreiz.

priekapuika  – (2013. gada 16. septembris 12:14)  

Pirms nedēļas bijām Liepziedos un Rozmarīnā un speciāli ņēmām picas, jo zinām, cik tur tās labas. Viņi cep īstas, īstas itāļu picas ar perfektu plānu mīkliņu. Mēs ar dēliem likām 10 par picām. Varbūt tomēr vajadzēja ņemt picas? :)

Laine  – (2013. gada 16. septembris 14:15)  

Nu ja tu tā saki, Priekapuika... :)

Martta  – (2013. gada 17. septembris 08:47)  

Valmiera jau pāris gadus ir manas ģimenes mājvieta. Laikam esmu jau īsta valmieriete, jo ar patiesu sirds drebēšanu lasīju rakstu - kāda nu būs manas visnotaļ autoritātes - Laines, satikšanās un spriedums par manu mīļo Valmieru:)
Prieks, ka pozitīvais ņem virsroku!
Jā un mums arī Liepziedos patīk gan atmosfēra, gan ēdienkarte, īpaši grūbu risoto un picas:)

Laine  – (2013. gada 17. septembris 09:04)  

Čau, Martta!
Bija jau vēl sis tas, ko izlaidu no stāsta. Piemēram tā vide ap Dāliņa stadionu ar simtgadīgajiem kokiem un mazajām savrupmājām - pasakaina pasaulīte! Un pa ceļam no šī stadiona uz prāmīti - Memoriāla teritorija - mazu un lielu riteņbraucēju paradīze!
Prieks par šādu Valmieru! Jebkuru pilsētu, šķiet, var apskatīt no visādām pusēm. Jaunībā Valmierā baudīju naktsdzīvi. Kad dzima mazie - masāžu, veikalus un humpalbodes. Kad dibināju uzņēmumu, iepazinu Valmieru no iestāžu puses. Tagad braucām kā tūristi. Nu forši! Tu pati esi izlaidusi līkumiņu ar to tramvaju? Es visu laiku kārām acīm skatījos, ka būtu bijis forši aizbraukt līdz tam ex dzelzceļtiltam ar to tramvaju. Citādi sanāca vien tāda kā pagorīšanās ap ostu... Ne? Nu mazie jau protams fanā! Vestes, ūdens, laiva! Bet es tad visādus labumus dzīvē atskatījsēs :D, nu tad jau mans spriedeums tāds. Un Liepziedos - kā jau sacīju tie otrie ēdieni bija o.k. (bet vistiņa bija sausa un cūkgaļa rīvmaizē bišķi pa eļļainu...), bet nu man 2 reiz sanācis pie SIrmā ēst un tad ej nu man izdabā... :D
Kopumā es joprojām esmu Gaujas stāvo krastu varā! PAsakaini skati un mēs vēl ietrāpījām pēcpusdienā, kad starp kokiem un uz Gauju spīdēja silta pēcpusdienas saule! Elpu aizraujoši! Bet mazie drasēja metrus 50 pa priekšu un tik tuvu pie kraujas, ka mana sajūsma mijās ar adrenalīna uzplūdiem! :)
Valmiera forša! Kanāls un teātris, romantiskā Livinojas pils daļa - daudz skaistu mazu vietiņu.

Martta  – (2013. gada 17. septembris 12:37)  

Mums tieši ir tā laime dzīvot mazā mājiņā netālu no Daliņu stadiona:) Tā īsā vakara aktivitāte ir rotaļlaukums un noskriets aplītis stadionā, garāka ir makšķeres plecā un uz Gauju makšķerēt.. Vai ar velosipēdiem gar Gauju uz Dzelzīti un pa Vansīti atpakaļ. (Man patīk uzsvērt, ka Valmierā ir 2 gājēju tilti un tikai viens mašīnām.)
Lieki teikt, ka man, mums patīk pilsēta un īpaši "mūsu daļa". Lai piedod iepriekš mīļotais Āgenskalns; Burkānciems tomēr vinnē:)
Ar Gaujas tramvaju braukuši esam, interesanti, bet atkārtot neprasās, tas man liekas tāds tiešām tūristiem un pilsētas ciemiņiem domāts objekts, lai ir kaut kas tāds, kā nav citur. Turpat vēl pie pilsdrupām man patīk iespēja uzkāpt Sīmaņa baznīcas tornī, skats no augšas uz pilsētu lielisks + kāpnes brīžam ir šauras un interesantas + kāpjot tornī ir materiāli par pilsētas attīstību, vēsturi, tāds īsais kurss.
Sajūtu taku 1. reizi gājām divatā ar vīru. Izbaudījām, ka nav jāuztraucas par meitēnu un stāvo krastu:) Pēc dubļu vannas Gaujā kārtīgi izpeldējāmies slīpajā vakara saulē.. Tad ļoti novērtēju šādu objektu, kas aicina apstāties un novērtēt to skaistumu, kas mums dots. Man vispār ļoti ļoti pātīk siltā, slīpā vakara saule, tāda maģiska..

3vardes  – (2013. gada 18. septembris 18:08)  

Pulkstenis krodziņam labs!
PS. Pavisam par citu tēmu - vakar mizoju uz darbu un apdzinu vienu steidzīgu mammuci ar bērnu sēžamratiņiem, kuros esošais bērņuks bija vienā rokā satvēris smuku ēzeliti, bet otrā... bija Tevis darinātais pirāts! Ar prieku sirdī noskatījos, ka Tevis darinātā manta ir tik vērtiga, ka tiek vilkta līdz uz dārzinu, lai būtu ar to kopā visu dienu. ;)

Agnese Rūsiņa  – (2013. gada 19. septembris 07:35)  

Mīļš paldies par šo komentāru, 3 vardes! Ir tik forši ko tādu zināt! :)

Īva  – (2013. gada 2. oktobris 14:55)  

Jeii!! Es arī dzimtā Burkānciemiete, kas gan nu jau gadu 15to dzīvoju Rīgas pusē. :))
Nav gan sanācis ne ar Gaujas tramvaju pabraukt, ne pa sajūtu taku pastaigāt. Pirms pāris nedēļām ar Gustavu pabijām Valguma sajutu takā un zinu, ka nākamvasar noteikti to iziesim manā dzimtajā pilsētā! :)

Ierakstīt komentāru