Par pogotājām mūs- blogotājas- nodēvēja Leldes mazais dēlēns Gustavs. Bet, ja nu kādam piemirsies, Lelde ir tā pati sieviete, pie kuras pirms pāris mēnešiem bijām ciemos Norvēģijā.:)
Godīgi sakot- lai arī kopš šīs blogotāju satikšanās jau labs laiciņš aiztecējis, joprojām esmu iespaidu varā. Nezinu, vai tālab, ka pa ilgiem laikiem satikšanās nebija manā ierastajā vidē vai arī tāpēc, ka satiktie cilvēki un uzburtās sajūtas bija vairāk kā īpašas.
Saldus- oficiālā blognometnes 2014 vieta! :)
Un namamāte Lelde bija parūpējusies, lai visas trīs dienas notikumi ritētu tādu gaitu, kurā nebija vietas garlaicībai!

Pirmā diena sākās ar mākslas/kultūras uzrāvienu. Tikšanās ar audēju izrādās nebija tikšanās ar sirmu māmuļu pie mazām grāmatzīmīšu stellītēm. Ievadam Lelde bija sagatavojusi ciemošanos pie audējas Baibas Rīteres, kura zīmē mazas un arī lielizmēru gleznas, tikai otu vietā viņa izmanto linu, vilnu, dienas un mēnešus. Pasakains piemērs, kā neakadēmisks mākslinieks-autodidakts iekaro Latvijas, Eiropas un visas pasaules sirdis, plūc gobelēnizstāžu laurus un iepazīst cilvēkus, kuri liktenīgi virza darbošanos tālāk! Iedvesma, iedvesma, iedvesma...








Un tad brauciens uz Druvas saldējuma cehu! Jūs varat iedomāties, cik patīkami bija svelmainā jūlijbeigu dienā mieloties ar aukstu saldējumu?... Un tas nekas, ka pēc diviem saldējumiem un vienas kraukšķīgas papildvafelītes, kas vēl karsta turpat no cepšanas līnijas mutēs likta, siļķīti sagribējās. Ekskursija lika domās atgriezties pagātnē, kad kopā ar skolasdraugiem apmeklējām makaron/cepumrūpnīcu Rīgā. Un es nekad nenovērtēju par zemu izklaides, kas ļauj man vēlreiz piedzīvot priecīgās bērnības sajūtas! :)






Un vēlāk Saldus humpalreids. Jo dažas no mums ir atkarīgas. :) Man, turklāt, bija pat uzdevums- atrast bēšu kleitu!




Vakars Vakrēs. Alkšņu ģimenes topošajai lauku mājai nosaukums ar stāstu. Latvijā piereģistrēt kaut ko, kas neskan pierasti ir pagrūti. Bet, ja tā labi paskaidro un pieliek pāris "s" burtus šur un tur, tad visu var sarunāt! :)
Un no Vakru saimnieces man iedvesma. Lelde, neticēsi, kopš Saldus brauciena arī mūsmāju maltītes sākas ar dziesmiņu! :) Un tas, ka viss maltītei nepieciešamais tiek klāts uz galda un aizdegta svecīte, un saime apsēžas kopā baudīt maltīti. Paldies tev. Par iedvesmu.



Kārklu lakstu grabulītis. Septiņas klūdziņas, septiņi akmentiņi, viens pār plecu - rūgtā diena. Tik daudz smalku domu un vēlējumu iekodēts bērniņa pimajā rotaļlietā... Turklāt caurcaurēm EKO! :) Paldies par zināšanām.




Vakars  sarunās. Ilgs vakars, līdz rīta ausmai. Pa vidam vēl pilnīgi psihodēlisks strausu šovs. Smiekli, smiekli, smiekli. Pieredze. Dalīšanās. Sarunāties, pierunāties, aizrunāties...



Otrā rīta tveice un lapseņu cīņas. Andelei mandelei šķūnī bija jābūt maķenīt dzīvīgākai. Bet ko darīt, ja tās, kas ar auto uz Saldu brauc, ir slinkas un nabadzīgas! :D Man tiešām ir sajūta, ka visu sev ne+nepieciešamo jau atdevu pirmajā mantu maiņā!  :D Tāpēc es vienkārši pievācu to, kas nevienam nebija vajadzīgs- saujiņu vilnas kārsumu, ziemas cepuri Niklāvam un pāris retro žurmālus. Un ar prieku pārlapoju norvēģu dizainžurmālus. Iedvesma, iedvesma, iedvesma...





Kad uzzināju, ka veidosim Valdorf bēbīti, iedomājos, ka ātri samudžināsim kaut kādu krustiņveida leļļuku un miers mājās. Taču process izrādījās gana laikietilpīgs un radošāks kā sākumā plānoju. :) Rezultātā mūsu kontā zināšanas par valdorfcilvēciņu gatavošanu, pārdomas par dabas materiāliem un cauri visam Valdorfpedagoģiskas sarunas un pārdomas. Lielumlielākais paldies Initai Gailītei. Viņa un stāsts par Annas skolu raisīja un turpina raisīt manī vētrainas pārdomas.






Un milzu paldies Leldes krusttēvam, kas atvēlēja mums pirti otrās dienas vakaram. Es neesmu pirtī iešanas fane, taču man šis vakars tik un tā bija īpašs, jo atvēra vārtus uz jaunu pasauli. Uz bērnu zīmējumu un to skaidrojumu pasauli. Caur antroposofijas prizmu. Gribi tici, gribi nē, bet ja bērna radošajā procesā līdz septiņu gadu vecumam dažādos veidos neiejaucas pieaugušie, bērni visā pasaulē zīmē tematiski līdzīgus zīmējumus. Tuvāk paskaidrošu kādā no ierakstiem, bet ne tuvākajā laikā.



Trešā diena. Brokastis pie Lelde smāsīcas Matkulē. Smiekli līdz asarām un spontāns tērpu šovs!
 Jo man tajā dienā teorētiski bija jābūt vienās kāzās atpakaļ Vidzemē un es savā "cilvēks domā" naivumā cerēju paspēt vismaz uz vakara ballītes daļu, jo baznīcu noteikti biju jau nokavējusi. Tik` viens noteikums- ierasties bēšā. Tā kā Kurzemes humpalbožu ķemmēšana nebija devusi vēlamo rezultātu un tērpa man joprojām nebija, sāku mērīt Leldes māsīcas Agneses kleitas! Un kleitu viņai bija daaaaaaaudz! Visām pietika! :)







Inscenēta fotosesija ar palēcienu no soliņa beidzās ar salauztu beņķi un sapriecājušos suni...




Dubls nr.2- baļķis un lēciens no tā. Plus/mīnus izdevās. :)


Un tad lēdijbrauciens kabriķī uz kalnu. Abavas senleja zem kājām. Kaut kāds kaimiņa veidots sakrālais aplis arī turpat, taču tveice tik gauža, ka prāts nesās vien uz ūdensglāzi un ūdenspeldi.






Ūdenspeldi uz atvadām dabūjām. Pasakainu un privātu. Veldzējošu un patiešām burvīgu. Ar improvizētām mālu procedūrām, atvadu sarunām un ūdensrozēm fonā.

Un prombraucot Kurzeme nosprieda, ka nelaidīs vis` tās vidzemnieces tik naski prom: mašīnai saplīsa amortizators. Par laimi radošas un gādīgas rokas ir ne tikai mums- blogotājām. Arī mūsu paziņām un puspaziņām šis ats tīri labi padodas. :) Kamēr Matkules stiprie vīri lūkoja patapināt mūsu autiņam "lauku ķūningu", mēs ar Vinitu (pēdējās palikušās) palīdzējām lasīt jāņogas un sagaidījām krēslas iestāšanos.


Uz kāzām, protams, netiku. Bet skābumiņa sajūtas nav. Jo ieguvu es ļoti, ļoti, ļoti.
Paldies, vislielākais, Lelde, ka ļāvies mazā pirkstiņa un elkoņa paraušanai! :) Paldies par satiktajiem cilvēkiem, ieraudzīto, piedzīvoto un sajusto!