Mazo likteņupi laivojot...


Ir kāds par citiem īpašāks Gaujas posms- tas, kurš vijas cauri Jaunpiebalgai un tad, atstādams aiz sevis Jaunpiebalgas estrādi labajā un vecāko Jaunpiebalgas lauku sētu kreisajā krastā, ielokās manā bērnības zemē. Esmu uzaugusi Gaujas līkuma ieskauta. Man šī upe ir bijusi uzticama rotaļu biedrene, spēka avots un asaru skalotāja daudzu rakstura veidošanās gadu garumā. Tās krastos ir dzimušas manas patiesības, vērtības. Un, ja tā padomā, tad tieši Gauja, nevis Kārļa Miesnieka dzimtā sēta Viņķu kalnā vai lielā luterāņu baznīca ciema centrā, vai viena no lielākajām alusdarītavām Latvijā, nē, tieši mana šaurā, doņiem, kalmēm un upesmētrām aizaugusī bērnības likteņupe visu šo laiku ir bijusi iemesls manam patriotismam. Gaujas dēļ es mīlu Piebalgu!

Manā bērnībā- agrajos deviņdesmitajos- Gaujas augštece bija ūdenstūristu iecienīta. Lielāku un mazāku teltiņu parādīšanās mežmalā bija ierasts skats pa mūsu mājas logu. Dažādās valodās runājoši tūristi nāca pie mums pēc dzeramā ūdens, tikko slaukta govs piena vai dārzeņiem. Nezinu, kas tieši kalpoja par šīs rosības mazināšanās iemeslu- daudzie jaunuzceltie HESi vai kopējais tautas noskaņojums. Katrā ziņā laivotāju kļuva arvien mazāk, upe aizauga un tajā izveidojās posmi, kurus karstas vasaras vidū var pārbrist nesaslapinot potītes. Grūti iedomāties šādā upē doties ar laivu...

Pēdējos gadus gan vērojams ūdenstūristu pieplūdums. Vai nu tāpēc, ka vairāk līst, vai arī tāpēc, ka parādījusies šāda tāda infrastruktūra (piemēram laivu noma Rēveļos). Varbūt vienkārši tālab, ka par ierastu dzīvesveidu kļuvusi visādu veida aktīvā atpūta un tās ekstrēmie paveidi.
Man pašai gan bija "veiksmīgi" izdevies nodzīvot pie Gaujas un tā arī nekad nekļūt par tās laivotāju. :) Pirmo reizi šajā upes posmā ar laivu devos pavisam nesen- pirms dažiem gadiem kopā ar blogdraudzenēm.
Šī bija otrā reize. Četri ļaudis laivā. Un tas suns. 

Sākām mēs savu laivošanu ap septiņiem vakarā netālu no Gaujas tilta pie Jaunpiebalgas pašvaldības. Posmā līdz tiltam paspējām piejaucēt airus, saprast, kā uzvedas suns, sakārtot somas tā, lai bērni pa laivu var brīvi pārvietoties. Jau sākot braucienu zinājām, ka nakšņosim manā bērnības zemē. Tur "meža noriņā pāri Gaujai" kādreiz bija populāra tūristu nakšņotava. Prasmīgi laivotāji smailītēs šo ūdensceļa posmu veiktu 40 minūtēs. Mums- rāmiem dabas un idilles baudītājiem- tas prasīja divas ar pusi stundas. :)







Viena no domām- ielasīt Gaujas augus fotoaparātā. Nākotnes plāniem, tā teikt. Kas pirmais nāk prātā iedomājoties Gauju... Apiņi, kalmes, upesmētras. Un tad tās spurainās puķes un tās locīgās ūdenszāles... Un vēl tie tur krūmi ar tiem sirsniņauglīšiem... Vienvārdsakot- vēl pulka zināšanu smeļamas Gaujas krastos.







Skaists, visskaistākais saules riets! Pasakainas gaismas spēles uz ūdens! Fantastiska Gaujas un piekrastes augu smaržu buķete! Ja varētu tādu pudelītēs sapildīt, tad es to kaut par pēdējiem iekrājumiem nopirktu! Šīs krāsas un smaržas gan nozīmēja arī to, ka līdz tumsai ir pavisam netālu.





Iecerētajā naktsvietā iepeldējām precīzi laikā. Saules atblāzmas pietika tieši tik ilgi, lai paspētu uzcelt telti un ierīkot pavardu. Pavardam akmeņus radām Gaujā, malku- senizveidotā priežzaru ugunskurā. Materiāla nepietrūka. Iekuram lieti noderēja sauss egles zars, bet egle deg arī svaiga, tā nesen uzzināju.
Jauniegādātajā alumīnija katlā zupa nogatavojās 20 minūšu laikā. Man ir iebildumi pret alumīnija ietekmi uz organismu, bet par tā īpašībām ārpus mana ķermeņa esmu sajūsmā. Karsta tēja četrās auksti miklās nakts minūtēs ir lielisks rādītājs!








Es vai nu a) esmu nepieredzējusi vai arī b) esmu ļoti salīga. Pusčetros no rīta pamodos drebēdama. Taču tas ļāva man piedzīvot neaizmirstamu rīta cēlienu. No Gaujas kāpa lēna, gaisīga migla, zirnekļu tīklos rotājās leknas rasas lāses, no upes skanēja dzīvelīga plunčāšanās. Bebrs vai ūdrs. Pēc stundas caur dūmakā tīto mežu sāka lauzties pirmie dzeltenie saules stari. Pavards kūrās un viena pēc otras ceļu vēderā mēroja kūpošas tējas un kafijas tases. Viena pavadīju piecas nebūt ne garlaicīgas stundas: mazgāju zupas bļodas ar zāli un smiltīm kā reiz mani mācīja vecvecmāmuļa, gādāju lai pavardā sprakšķētu priežu zari, aizstaigāju tuvāk un tālāk ar fotoaparātu. Visa šī rosīšanās tika atalgota mirklī, kad pie kāda egles stumbra piekrastē izzvejoju dubļos izmirkušu metāla krūzīti. Suvenīrs! Kur vēl labāks! Es- laivošanas iesācēja/mūžīgā laivot alcēja- šādi tiku inaugurēta Gaujas laivinieku kārtā! :) Nu man ir neredzama saikne ar visiem, kas dažāda veida laivās jelkad slīdējuši pa manu bērnības upi! Nē, nevis neredzama saikne, bet ļoti pat redzama! Balta, nedaudz ierūsējusi. Ar osiņu.






Lēni modās daba un pēc kāda laika arī saime. Ieturējušies, izstaigājušies un izplunčājušies turpinājām ceļu.










Rēveļi, Mīlmaņi, Papene, Rankas HES- vietu, līdz kurai vēlējāmies tikt, tautā mēdz dēvēt dažādi. Un atkal jau- naski airējot šis posms pieveicams uz pusi īsākā laikā kā tas izdevās mums. Taču steiga nebija mūsu uzstādījumos. Mums bija diena laika. Rāmi plūdām pa straumi, ik pa laikam pārbaudījām, vai iespējams vienā upē iekāpt divas reizes, vai var sasmelt izlietu ūdeni, un tā tālāk... Saules prožektors izgaismoja upi līdz pat tās gultnei, tāpēc jutāmies tā, it kā laivotu pa akvāriju. Vēdzelītes, raudiņas, sapaliņi. Pa kādam lielākam arī. Nevienu ai zaļo(i) līdaciņu gan nemanījām...
Suns peldēja sešas reizes. Piecas no tām iepriekšējā vakarā.




Otrajā dienā sauļošanās Gaujas līkumos ilga 6 stundas. Kad ieairējām HESa uzpludinātajā teritorijā, mazā, mīļā Gauja pārvērtās par dziļu, platu, neomulīgu ūdens tilpni. Pamatīgi noairējušies beidzot piestājām krastā.
Manā kontā ne tikai beidzot piepildīts sapnis un izcilas atmiņas, bet arī pazaudēts telefons.:)


Bet tu, bloga lasītāj, ja reiz slīdēsi laivā cauri Jaunpiebalgai, atceries šo rakstu un pasveicini no manis apiņu rogas, lēpju dzeltenās galviņas, spāru kolonijas, medaino miglu un pārējos...
Gaujā!



Aija Elliņa  – (2015. gada 29. jūlijs 18:19)  

Ak nu fantastisks ceļojums! Un tas suns... :) Bet jā, es laikam nekad neslīdēšu laivā pa upi... jo mani vienkārši iešūpotu un paliktu slikti :( Un kā tad es izkāptu un tiktu mājās, ja es būtu upes vidū? :D :D

Madara  – (2015. gada 30. jūlijs 10:55)  

... un pasveicināt telefonu :))
Kolosāls izbrauciens, ar baudu. :)

Laine  – (2015. gada 30. jūlijs 12:12)  

Jā, AIju, neapskaužu tos vēmējus... Bet nu mēs slīdējām tik lēni, ka šūpošanos nemaz nejutām...
Madara- brauciens tiešām superīgs! Galvenais, ka tik daudzi līdz šim neatbildēti jautājumi atklājušies. Kas aiz tā līkuma? Kā nez tur?...:)

Ierakstīt komentāru