Gauja. Pavasaris.


Jaunpiebalga. Gauja. Posms no Garā kroga līdz Dzelzceļa tiltam.
Ar domubiedriem sākam apdzīvot Gauju, izprast tās sniegtās iespējas, novērtēt tās lomu vietējā un valsts mērogā. Top plāni un plāniņi.

Auksts pavasara rīts. Gauja šogad no krastiem izgājusi tikai nedaudz. Tradicionālo palu vietā nelielas, pārlecamas pļančkas. Bērnības taciņas vairs tikai nojaušamas. Toreizējie mazie kociņi tagad izstiepušies, klusās noriņas aizaugušas ar krūmiem. Mēģinot restaurēt bērnu dienu gājumu, varētu apmaldīties trīs priedēs...

No toreizējām nemainīgajām vērtībām pāri palikuši vien daži betonbluķi un vietējo iedzīvotāju stāsti.
Tā piemēram, nelielā dzertuvīte Gaujas krastā netālu no daudzdzīvokļu mājām, tautā saukta par Jautro odu vai Sievu asarām, jo šeit darbdienu vakaros kolhoza laikos pazuda ģimeņu galvas un nereti arī visi ģimenes ienākumi. :) Kādai laulenei tas reiz piegriezās līdz brošiņai un šī ļāva sev piepildīt ilgi loloto bērnības sapni- paspēlēties ar sērkociņiem. Krastmalas krodziņš no postījumiem tā arī neattapās, bet mums- jaunpiebaldzēniem- nu ir par vienu urbānu atmiņu stāstiņu vairāk.




Te, kur manā bērnībā bija ambulance + darbojās šaušalīgākais cilvēks, ko toreiz pazinu- zobārsts- tagad top Jaunpiebalgas Mākslas un mūzikas skola. Skolas beidzot būs zem viena jumta. Viena skaista, gaumīga, mūsdienīga jumta.




Kur sabiedrība, tur atkritumi. Kur atkritumi, tur mīlīgs ugunskuriņš to likvidēšanai... 4m līdz Gaujas krastam... Gribētos cerēt, ka mana bērnības sabiedrība ar laiku, informāciju un dievpalīgu spējīga uz labāku saimniekošanu. Ceru. Ļoti.




Gaujas krasta posms no Dzirnavām līdz Garaušiem man šķita visinteresantākais. Klusi slīdot gar rāmo upi, apdzīvotas vietas tuvums tepat aiz krūmu pudura liekas nereāls. Daba, Gauja, Straume...






Garaušu tilts un pēc mirkļa Dzelzceļa tilts. Mēs esam to pagastu skaitā, kam nu cauri vijas bijušo sliežu nu jau smilšainā taisne, kuras malās tup pa kādam toreizējās infrastruktūras objektam. Cerams, ka būs iespējams to visu kā jēdzīgi izmantot.
P.S. Jaunpiebalga pa trotuāru noteikti ir garāka kā Jaunpiebalga gar Gaujas krastu. :)






Pārgājiens noticis, secinājumi izdarīti, plāni pielāgoti. Desas apēstas, ķirzaka atrasta.





Un es tiešām gribētu lai man ir piecreiz vairāk laika, lai varētu ne tikai piedzīvot, bet arī pastāstīt visu to interesanto un iedvesmojošo, kas notiek man apkārt! Es gribu kaut kad parunāt arī par augstskolā apgūto un izdarītajiem secinājumiem. Gribu arī pienācīgi ziņot par to, kas joprojām ar nemainīgu intensitāti notiek pie šujmašīnas. Gribu, bet neatrodu laiku! Manu bloglaiku izkonkurējuši augstskolas referāti. :D Miega stundas arī vairs nespēju ziedot. Gribētu, bet nespēju- nāk miegs! Laikam vecums... :)

Tiekamies!

color sissy  – (2016. gada 25. aprīlis 13:18)  

Laine,paldies par jauko pastāstu. ļoti gaidu katru jauno ierakstu tavā blogā. man pašai ar laiku līdzīgi, tik daudz ko gribas uzrakstīt un pastāstīt, bet kad...
Tu neesi vienīgā ,kas vairs nevar ziedot miega stundas kam citam, es arī esmu sapratusi,ka tas laikam vecums :))
Prieks,ka vēl raksti :)

Laine  – (2016. gada 26. aprīlis 23:48)  

O, jā, tā interesanti... Gribas negulēt, bet vairs nav tā pulvēēēēēra. :)Es atklāju jaunu metodi pēdējās dienās- gulēt pusdienlaiku! :D Noteikti mani bērni drīz besīsies, kā es reiz mazotnē besījos, sak`, kas tiem senčiem vainas, ka labākās dienas stundas pavada miegā... :)Atceros, toreiz man likās tik neizmērojami izšķērdīgi gulēt pa dienu! Un ir jāpaiet tieši 20 gadiem no tāda brīža, lai beidzot piedotu šīs snaudas saviem vecākiem :D

Madara  – (2016. gada 28. aprīlis 23:09)  

Man līdzīgi. Domās kaut katru otro dienu varētu pa rakstam uzcept, bet dēļ daudzo ikdienas aktivitāšu gūzmu, blogs nolikts pēdējais diemžēl. Bet varbūt pat tā labāk, jo dzīve jau nav blogā bet tur ārā ;)

Ierakstīt komentāru