Pēcjāņi.

Šogad manu mīļo, īsto saulgriežu nakti Piebalgā piepūta vējš un pieslapināja šļakatas no debesīm. Tādā purgā, tautā saka, saimnieks pat suni laukā nedzenot. Noskaņojuma braukt uz tuvāko kalnu un piedalīties pagāndraugu ugunsritos iekāriena nebija...
Bet izlīgojāmies tam paredzētajās kalendāra dienās.
Svētki, kā zināms, ir pati svētku gaidīšana, tāpēc pirms līgodienas iemetāmies vecmammas dārzā balandas iznīdēt, piekopām šķūni, pārdzinām zosis citā aplokā, un piešiverējām visu citu, kas alka piešiverēšanas. Rosīšanās, sanākšana, pucēšanās... Žēl, ka kalmju, upesmētru, jasmīnu un meiju smaržu bildē neielikt... Tā gribētos!... Un tad vīgriezes, sarkanā āboliņa, pīpeņu- jā arī tās!, madaras, ugunspuķes smaržu! Visas smaržas- kūpinātu zivju, tikko sieta siera, meža zemeņu, karstas saules un zilu debesu smaržu ieskaitot!...





























Saules rats turpina griezties. Guņi degti. Gada otra puse sākta. Gaiši.

Ierakstīt komentāru