Uz Saulgriežu viļņa gribu ar jums parunāt arī par pašu ceptu maizi. Lai arī notikums ar maizi, ko piedzīvoju, vairs nav pirmā svaiguma, tomēr šādi notikumi, gluži kā pati mājās ceptā maize, tik ātri nebojājas.

Bija maija beigas, kad darbnīcu cikla "Piebalgas seno un jauno amatu prasmes" ietvaros Vecpiebalgas "Vēveros", tika rādīts maizes cepšanas process. Pati ierauga un mīklas gatavošana - iejaukšana, mīcīšana, raudzēšana - gan palika aiz kadra; skatītāji, tostarp mūsģimene, pievienojās procesam tikai uz krāsnī šaušanas un ārā ņemšanas brīdi. Tas bija burvīgs piedzīvojums vienā no pirmajām vasaras naktīm- tādām, kurā mēness un saule apaļi debesīs satiekas, viens mostoties, viens gulētejot. Līdz ar krēslu sāka salt degungals, odi spindza pie ausu ļipiņām, tāpēc viss sildošais maizes cepšanas process atmiņā iegūlies kaut kā īpaši.



Par krāsns gatavību uzņemt maizi liecina tās mutē iebērto miltu uzvedība- ja milti aizdegas ar liesmu, tad kukulīšiem vēl jāpagaida. Ja tomēr milti tikai skaisti nogruzd- ir īstais brīdis! Ar katru no kustībām šajā procesā, protams, saistās kāds ticējums. Mēs pieredzējām, kā piepildās tas par pēcpuses pagriešanu maizes krāsnij un maizes kukuļu plaisāšanu.:) Bet pirms tās plaisāšanas- kukulīšu apmīļošana miklām rokām, guldīšana uz kļavlapu palagiem, spēka zīmes uzvilkšana. Pēdējais minētais process dēlam palicis atmiņā vissiltāk.





Maizīte gatava, kad, pa to paklaudzinot, dzirdama dobja skaņa, bet, pieliekot ausi tuvāk, dzirdama tāda kā čaukstoņa, kā sprakšķēšana. Un nekas vēsā vasarsvakarā tukšā dūšā negaršo tik labi, kā maizes krāsnī cepta rudzu maize!!! Protams, varbūt ir vēl kas, bet mums nekā cita tobrīd nebija, tāpēc šī garša kopā ar pārējām sajūtām nu nogūlusies ļoti dziļos un īpašos atmiņu apcirkņos...