Ak, augustseptembri!...Rudens kā tāds gan īsti nav manā gaumē- nedaudz par slapju un drūmu, ziniet, sāk mākties virsū skumjas un grūtsirdība... Bet ir tomēr mirklis rudenī, kad patiesi izbaudu šo gadalaiku: sēņu un krāsaino lapu laiks- augusta beigas, septembra sākums! Šogad šis laiks bija īpašs, jo, kā jau minēju ierakstu iepriekš, mūsģimenē ienāca mazule. Šī iemesla dēļ diemžēl secen gāja gumijzābakos tērptas, ar aukstajiem ieročiem bruņotas pastaigas pa mežu un kurvji, kas pildīti bekām un baravikām. Taču skumt nesanāca. Par beciņām uz pannas parūpējās bērni, kas, ciemojoties pie tēta, salasīja pietiekami gan tūlītējām maltītēm, gan ziemas krājumiem.

Bet vecu bekotāju izaudzināt nevar- kamēr bērni pa mežu, tikmēr es sēņoju darbistabā! Pagriezu, padiedzu, pašuvu un pati pie savām beciņām tiku. Un čūskām! Un rudenskrāsu burtiem! Lai priecīgi visiem sēņu laika bērneļiem!