Lai iespējami ilgāk saglabātos jauna, parasti izvairos domāt "kad mēs augām, tā nebija" zonā un tomēr: Kad mēs augām tā nebija!... Nē, nu vārdu tiešā nozīmē- nebija tādu Helovīnu. Jāsecina, ka kaut kur dziļi antroposofiski iesakņojusies vēlme rudens tumsiņā pavazāties pa mājām un pieprasīt gardumus, acīmredzot, tomēr bija saglabājusies, bet, tā kā 20. gadsimta vecāki nemācēja saviem bērniem un bērnubērniem pietiekami autentiski iemācīt Mārtiņdienu, šīs rudenīgā svinētvajadzība tika apmierināta ar Visu Svēto dienu.

Helovīnu svinētāji mūsu valstī, pēc maniem novērojumiem, dalās divās kategorijās: pirmie ir tādi, kas radoši parūpējas par maskām, diedelēšanas gājienos dodas kopā ar vecākiem un ar "izjokot" saprot kādu uzdevumu vai mīklu. Un tad ir otri- tie, kuri izpilda svētku vienkāršoto versiju: pieprasa no svešiem cilvēkiem našķus, draudot izrēķināties ar viņiem, ja kādu iemeslu dēļ šie našķi netiek doti. Našķi vai kašķi- latviskais trikortrīt-a variants... Pērngad jaunatne bija pagādājusi jēlas olas, šogad pacentās mazāk- nopūta durvis un pagalmā stāvošos auto ar speciāli šim nolūkam veikalā nopirktu rozā puņķi. Emīlija skolā dzirdēja, ka biedri gatavo zobupastas... Ka tik kaut kas, laikam... Galvenais pieķēzīt...

Lai ar mazajiem kārumizspiedējiem izveidotos kāda saspēle, šogad biju pacentusies un sagatavojusi īpašas karameles. Ar melnajiem un čili pipariem. Bet Helovīnu naktī lielo bērnu tētis viņiem ieplānoja baseina apmeklējumu, tāpēc svētkus sagaidīju īpaši- atslēdzu durvju zvanu un karameles apēdu pati. Bija garšīgi. Ja kas.