Nu man te gandrīz kā Sprīdītim sanāk: izskrien pus pasauli un dienas beigās- visbrīnumaināk izrādās pie paša pakša! :) Ikpavasara mēģinājums noiet savas zemes robežu un apzināt darāmo vainagojās ar burvīgiem atradumiem! Upīte, kalni, purvi, meža pļavas! Viss tepat, viss pašas zemē! Dzirkstiņos. Patiešām pasakaina sajūta. Jaunatklājuma sajūta! Gargaro apšu audze, Līkā Lazda, Lielais Bērzs, Skrajā birzs, Piepju kritala, Dakšu priede... Ko tik mēs neatradām! Aizgrābtībā pat nepamanīju, kā sasmērējās kameras objektīvs. Visām bildēm migliņa pāri. Plankumi. Bet var jau būt, ka ne migliņa, ne plankumi, varbūt Dzirkstiņu meža gariņi. ... Ūūū... :)

Apbrīnoju Vīrieti, kā viņš nostaipīja visa pārgājiena laikā to desmitkilogramīti ergosomā!!! Pa krūmiem, pa brikšņiem... Līkumojām pamatīgi un pat apmaldījāmies, bet nav jau tik varens man tas zemes gabals- nekur pārāk tālu netikām. Iznācām ārā pusceļā. Un tas tikai nozīmē, ka vēl puse jāatklāj! Nevaru sagaidīt!