Kādreiz sapņoju dzīvot kalnos. Nu mans sapnis piepildījies- dzīvoju starp trīs kalniem: trauku, drēbju un pamperu...
Tik vienkārša un reizē sarežģīta ir jaunmāmiņas ikdienas rūpju deva. Un nē, neinteresē mani šobrīd ne Latvijas, ne pasaules politika, ne citas globālas lietas. Tviterī sekoju Vējonim, Spriņģei, Pavļutam, Viņķelei, Ķīlim, Curihai, Kukarānei, ornitologam, entomologam, ihtiologam, rakstniecēm, redaktoriem, bioloģiskajiem lauksaimniekiem, skolvadības speciālistiem...- paļaujos, ka viņi man pastāstīs visu, kas aktuāls un jāzina. P.S. Spriņģe sākusi mācības kaut kādā skolā. Labi viņai un Latvijas sabiedrībai, nospriežu. Esmu drošībā. Kamēr vien ir "Nekā personīga" un "Aizliegtais paņēmiens", esmu pilnīgā drošībā. Varu pievērsties nākamā nodokļu maksātāja audzēšanai. Kamēr citi dara tos Lielos darbus, tos Svarīgos, Profesionālos, man jāiedzer ķimeņu tēja, jo jāražo barība kādam, kura labklājība un, galu galā, dzīvība ir burtiski no manis atkarīga. Manā dienaskārtībā šobrīd ir šādas aktualitātes: "nākošo ņemt trešā vai ceturtā izmēra pamperpaku?" vai "sūknēt istabu šajā bēbes nomoda posmā vai vienu vēlāk?", "kumodes putekļi!", "nākamajā gājienā uz vannasistabu jāaiznes atpakaļ dvielītis no pārtinamās virmas, lai dupsi mazgājot būtu pa rokai"... Man nav sapulču, mītingu, komandējumu un sēžu (šo vismazāk. Ir skrienes, staigas, guļas, traukmazgas, bet sēdes ir ļoti reti). Es nepiedalos stendapos, sitdaunos, vorkšopos, neskrienu stirnbukos un maratonos. Man šobrīd mazie mērķi- paspēt izdzert siltu kafiju un atcerēties piezvanīt veļasmašīnas meistaram. Virsmērķis ir iežonglēt jaunajā rutīnā ar trim bērniem un darbu Cēsu dzīvoklī, vismaz 10%īgi piedalīties lielāko bērnu skolas dzīvē un paspēt reizi divās nedēļās izbraukāt Jaunpiebalgu, jo vectēva māsa, kuru esmu apņēmusies kopt, spītīgi atsakās iet dzīvot pansionātā.
Es mēģinu nerunāt pa telefonu. Man ļoti žēl laika. Tajās lieliskajās minūtēs un stundās, kad mazā guļ, gribu šūt. Bet ir jāuztaisa ēst un ir jābraukā pa pulciņiem vecos bērnus paņemt un ir jāsakārto tās Emīlijas drēbes, kaut sacīju taču viņai, ja pareizi atceros, kādas reizes 100 vai 185 točna, lai savu istabu savāc!!! Izmisīgi cenšos noķert visām šeptēm kaut jel kādu ritmu. Ritms, ziniet, ir svarīgs ne tikai bērniem, bet arī vecākiem! :)
Un vēl man šķita, ka šoreiz būs pavisam savādāk- būs smuks interjers un kārtīga māja, saskaņotu krāsu tekstīlijas- nu lai tā fotogēniski... nu, hipsterīgi melni-pelēki-bēši vai kā... Bet nesanāk. Gultā piecas pidelētas segas, trejkrāsu piena lupatas un mazulei mugurā rozsārtām puķītēm rotāta pidžama ar milzu zaķi uz vēdera un nogieztām pēdu daļām, jo kļuvusi īsa... Un vēl man šķita, ka šoreiz es pati būšu stilīga mammīte, bet realitātē pidžambikses iegulst skapī tikai ap pusdienlaiku un reiz, kad nolēmu pa māju staigāt kaklarotā - smukā mammas dāvātā ādas lentītē ar bronzas piekariņu- tā iešķindējās un pamodināja bērnu. Johaidī! Pie velna pucēšanos!
Bēbīte man patrāpījusies visai sakarīga. Bez liekas vajadzības trobeli netaisa. Raud tikai kad grib ēst, gulēt, kakāt un mīlestību. Visu pārējo laiku guļ. :) Un pamostas smaidīdama, gūgina, burbuļo, vingro, mazās roķeles un kājeles gaisā svaidīdama. Es aiz priekiem tad parasti pievienojos šai idilliskajai vientuļajai sarunai, kas diemžēl nozīmē arī tūlītēju tās izbojāšanu, jo ieraudzīta mamma ir iemesls beigt smaidīt, lai cik priecīgi pirms tam būtu bijis. Mamma ir Piens, mamma ir Opā, mamma pazīst bēbītes raudas un tāpēc ir vērts raudāt vai vismaz aizčīkstēties, jo ar mammu kopā taču vienkārši jautrāk.
Bet es nesūdzos. Galīgi nē. Katra diena, kad nevienam nav iesnu vai caurejas, ir svētīga. Esmu laimīga.
Tik vienkārša un reizē sarežģīta ir jaunmāmiņas ikdienas rūpju deva. Un nē, neinteresē mani šobrīd ne Latvijas, ne pasaules politika, ne citas globālas lietas. Tviterī sekoju Vējonim, Spriņģei, Pavļutam, Viņķelei, Ķīlim, Curihai, Kukarānei, ornitologam, entomologam, ihtiologam, rakstniecēm, redaktoriem, bioloģiskajiem lauksaimniekiem, skolvadības speciālistiem...- paļaujos, ka viņi man pastāstīs visu, kas aktuāls un jāzina. P.S. Spriņģe sākusi mācības kaut kādā skolā. Labi viņai un Latvijas sabiedrībai, nospriežu. Esmu drošībā. Kamēr vien ir "Nekā personīga" un "Aizliegtais paņēmiens", esmu pilnīgā drošībā. Varu pievērsties nākamā nodokļu maksātāja audzēšanai. Kamēr citi dara tos Lielos darbus, tos Svarīgos, Profesionālos, man jāiedzer ķimeņu tēja, jo jāražo barība kādam, kura labklājība un, galu galā, dzīvība ir burtiski no manis atkarīga. Manā dienaskārtībā šobrīd ir šādas aktualitātes: "nākošo ņemt trešā vai ceturtā izmēra pamperpaku?" vai "sūknēt istabu šajā bēbes nomoda posmā vai vienu vēlāk?", "kumodes putekļi!", "nākamajā gājienā uz vannasistabu jāaiznes atpakaļ dvielītis no pārtinamās virmas, lai dupsi mazgājot būtu pa rokai"... Man nav sapulču, mītingu, komandējumu un sēžu (šo vismazāk. Ir skrienes, staigas, guļas, traukmazgas, bet sēdes ir ļoti reti). Es nepiedalos stendapos, sitdaunos, vorkšopos, neskrienu stirnbukos un maratonos. Man šobrīd mazie mērķi- paspēt izdzert siltu kafiju un atcerēties piezvanīt veļasmašīnas meistaram. Virsmērķis ir iežonglēt jaunajā rutīnā ar trim bērniem un darbu Cēsu dzīvoklī, vismaz 10%īgi piedalīties lielāko bērnu skolas dzīvē un paspēt reizi divās nedēļās izbraukāt Jaunpiebalgu, jo vectēva māsa, kuru esmu apņēmusies kopt, spītīgi atsakās iet dzīvot pansionātā.
Es mēģinu nerunāt pa telefonu. Man ļoti žēl laika. Tajās lieliskajās minūtēs un stundās, kad mazā guļ, gribu šūt. Bet ir jāuztaisa ēst un ir jābraukā pa pulciņiem vecos bērnus paņemt un ir jāsakārto tās Emīlijas drēbes, kaut sacīju taču viņai, ja pareizi atceros, kādas reizes 100 vai 185 točna, lai savu istabu savāc!!! Izmisīgi cenšos noķert visām šeptēm kaut jel kādu ritmu. Ritms, ziniet, ir svarīgs ne tikai bērniem, bet arī vecākiem! :)
Bēbīte man patrāpījusies visai sakarīga. Bez liekas vajadzības trobeli netaisa. Raud tikai kad grib ēst, gulēt, kakāt un mīlestību. Visu pārējo laiku guļ. :) Un pamostas smaidīdama, gūgina, burbuļo, vingro, mazās roķeles un kājeles gaisā svaidīdama. Es aiz priekiem tad parasti pievienojos šai idilliskajai vientuļajai sarunai, kas diemžēl nozīmē arī tūlītēju tās izbojāšanu, jo ieraudzīta mamma ir iemesls beigt smaidīt, lai cik priecīgi pirms tam būtu bijis. Mamma ir Piens, mamma ir Opā, mamma pazīst bēbītes raudas un tāpēc ir vērts raudāt vai vismaz aizčīkstēties, jo ar mammu kopā taču vienkārši jautrāk.
Bet es nesūdzos. Galīgi nē. Katra diena, kad nevienam nav iesnu vai caurejas, ir svētīga. Esmu laimīga.
