Pasakaini harmonisks pēcsvētku laiks. Visi šķiet kādā jaukemociju virpulī iegriezušies! Mīļi e-pasti un daudz atzinīgu vārdu. Tas dod dubultu sparu atsākt darboties!

Manis pašas lielākie pēcsvētku prieki - tonna miega. Tik daudz, ka datumi, dienas un pat stundas sāk jukt! Un Niklāvs tikai noprasa, kāpēc tik īsas dienas palikušas. Tāpēc, ka, ja brokastis un pusdienas ir vienlaicīgi, tad tumsa uznāk makten ātri, dēls, jā gan. :)

 Atzīšos - šogad es nevienam zeķes neadīju. Pat eglīšu rotājumus nešuvu. Ar rokām nevienam vispār neko nedarināju!!!!!!!!!!!!!! NEBIJA LAIKA! Par ko man patiesībā sērīgi... Jo tas nozīmē, ka manis pašas sev pasludinātā vērtību sistēma kaut kā drusku sašķobījusies... Par laimi "katru gad` no jauna" svētki Baltie nāk = pirmā šī gada apņemšanās: jau oktobrī sākt gādāt pašdarinātas dāvaniņas tuviem un tāliem. Tāpēc, ka darināt/dāvināt man patīk un tāpēc, ka zinu, ka ļoti priecājas arī saņēmēji!

Šogad bāzes doma bija apdāvināt mazākos. Un, ja kāda svece zem pūra gadītos ( nu tā kā burtiski, es domāju), to tad arī iešķiņķotu bērnu vecākiem. Šādam uzstādījumam laicīgi tika gatavoti arī ciemiņi. Līdz ar to Vecīša maiss pārsvarā bija pildīts rotaļlietām.


Svētku vakarā dāvanas mūsmājās parādījās tieši šādi - maisā pie durvīm. Jo kaimiņonkuļi visi kā viens netika uz mūsu pasākumu. Un vēl tas Niklāva teikums: "Tēt, atceries, kad tu biji Ziemassvētku vecītis un es uz tevi sadusmojos, jo tu man neatnesi rotaļlietas, bet drēbes?..." ( Un mums tiešām toreiz likās, ka tas 2,5gadnieks jau nemaz vēl nesaprot, kas notiek!)...
Nekad neesmu apzināti vēlējusies melot bērniem. Bet pasaku par Salatēti jeb Ziemassvētku vecīti ( tāpat kā Lieldienu zaķi ) es no savas bērnības atceros kā kaut ko absolūti nevainīgu un burvīgu! Es, kā lielākā daļa man zināmo cilvēku, vecīša īsto seju atklāju jau ļoti agrīnā vecumā. Un tomēr - vēl ilgus gadus pēc tam ( un domāju, ka arī šajā ziņā ne ar ko neatšķiros no vairuma) mīļuprāt piespēlēju vecākiem, jo patiesībā jau visa tā Ziemassvētku vecīša būšana ir bauda abām pusēm- gan dāvinātājiem, gan saņēmējiem! Reizēm pat grūti saprast, kuriem vairāk... Un tāpēc - lai dzīvo pasaules lielākais teātris ar Ziemassvētku vecīti galvenajā lomā!

Par pašām dāvanām runājot - es pati no sirds priecājos par to, ka šogad man izdevās mazajiem sagādāt virkni lietiņu, kas ir sava laikmeta atspulgi un liecinieki. Sak`, pienāks tā diena, kad mani bērni ar saviem vienaudžiem šķetinās tēmas no sērijas "Atceros man bērnībā bija... Tev arī?"
Un tā - ar šādu misijas apziņu sirdī uz vecīša maisiņu aizceļoja gan šobrīd tik ļoti populārās Cherry Picking bumbiņvirtenes (kas tagad kalpo kā naktslampiņas mazajiem pie gultas)...


...gan totālais neaizspriedumaino vecāku pirmsmiega bestsellers (labpirktenis?) "Kaka un Pavasaris", kurš pie manis ir nonācis jau ar stāstu un ceļojumu pūrā! Ja man jārunā par pašu grāmatas saturu - mums patīk. Man patīk manis pašas iekšējie notikumi un sajūtas, kad lasu grāmatā tādus ikdienišķus vārdus kā "kaka" un "čura". Bet, tāpat kā multfilmās, arī šeit man traucē vārds "stulbums". Jo man principiāli nepatīk prāta spējas vērtējoši apzīmējumi neatbilstoši situācijai. Bet kopumā- prieks baudīt autora Lielos Stāstus par mazajām lietām!


Katrai bērnībai savas multfilmas! Mūsmāju bērnu DVDtēkā krājas tādi sava laikmeta hīti kā "Shawn the sheep", "Maša un lācis"... Ārkārtīgi gribētos iegūt arī franču "Minuscule" DVD formātā. Vai kāds Latvijā manījis?...


Kā ieraudzīju, tā iemīlējos jeb Makedo furnitūra kartona kastu darbiem! Paldies Muki. lv par Makedo! Patiesi labs "dodiet makšķeri ne zivi" rotaļlietas piemērs!
Ideja perfekta, dizains lielisks (lai arī zilā kā vienīgā krāsa nagliņām, manuprāt, ir nepilnīgs risinājums), taču, eh, tavu neražu - pat nenojautām, ka tās nagliņas ir tik trauslas! Rezultātā - viena liela daļa jau ir aplauztas...
Nebūtu jau tik sāpīgi, ja vien tā cenas un daudzuma proporcija būtu savādāka... 
Sarunā ar Muki.lv saimniekmāti gan noskaidrojām, ka esmu pirmā sūdzambībele, tāpēc, pirms izveidot galaviedokli par foršajām Makedo nagliņām, vēl pasekošu līdzi, ko saka citi Makedo īpašnieki...


 Visbeidzot - lai arī vēl pirms pāris gadiem uzskatīju, ka rozā/poniju/bārbiju/princešu lietas mūsmājās parādīsies tikai nostāstos, tomēr Viņa savas izvēles izdara tieši un precīzi : jo vairāk rozā, jo vairāk spīdumu, pušķīšu, pērlīšu, jo Emīlijas acis spīd spožāk! :D Un es esmu bezspēcīga! 
 Ziemassvētkos es izkusu cukursaldi rozajā princešlipeklī un padarīju savu meitu par laimīgāko meiteni pasaulē! Kronis no mammas (Mammas Roku zīmēts, Ingas no "Auduma ziediem" šūts) , zirgs no radiem, Princešu kleita no omes, Kurpes no mammas, Bārbijprincese no tēta. Ak, jā, vai es jau teicu - puzle ar princesēm?... Uh...


Un tika arī Niklāvam pa druskai no klišejām! :D Apenes ar Spaidermenu (nopirkt vienas mīļākās apenes nav laba doma tīri higiēnisku apsvērumu dēļ - nācās pacīnīties, lai šīs iedabūtu veļasmašīnā :D) un trīskrāsu mašīnas arī atradās Vecīša lielajā maisā! Bet, kad dēls ieraudzīja tajā maisā zābakus, ko pats jau rudenī bija Maximā noskatījis, tad no mazās mutītes izspurdza "I`ts the best Christmas ever!" un zābakiem tika tik daudz buču, cik man nedēļā kopā! :D
Puzles ar vāģiem, mazie mājdzīvnieciņu modelīši, mocītis transformers - lietas, ko mamma  ikdienā nepirktu, bet ko Ziemassvētku vecītis atnes, jo zina, ka mazajās actiņās iedegsies 100 voltu dzirkstelītes!


Īstai ticamībai būtu bijis vēl forši, ja to Ziemassvētku vecīšu nebūtu tik daudz. :D Viens skolā, viens mājās, viens Jaungadā - un visi dala dāvanas. Ne velti vēl vakar Niklāvs paprasīja ciemiņonkulim: "Un kur tavas dāvanas?"...


Kopsavelkot jāsecina, ka šogad mūsmāju Baltie svētki sanākuši nedaudz komerciālāki, kā citus gadus.