Zebras nebaltā strīpiņa...

19:30

Nu kaut kā man te pēdējos mēnešus neiet ar bloglietām. :)
Atskatos uz sevi pirms 3 gadiem - mājsaimnieci, entuziasti, mazas, bet skaistas pasaulītes iedzīvotāju...
Pa šo laiku mazie vairs nemaz nav mazi un, jo vairāk laika atrodu sev, jo mazāk jums, mīļie lasītāji.
Kaut kur dziļi sirdī ceru, ka jūs pie datora vasarā pavadāt tikpat maz laika kā es, tāpēc esmu sasparojusies jaunam, darbīgam uznācienam rudenī.
Tiem, kas kādreiz mani lasīja pie rīta kafijas - par jums domāju visbiežāk. Zinu, cik nepatīkami ir, kad pazūd kāds no iemīļotiem rituāliem. Bet gaidiet! Gaidiet tumšos rudens rītus - būs! Apsolu! :)

Bet ne vienmēr atslodze no datorlietām sanāk dēļ dzīves burvīgās. Ir arī mirkļi, kad dūša pašai tik šļaugana, ka iedvesmot citus nemaz nav spēka.

Tagad, kad melnā strīpiņa garām, varu atrādīt Niklāviņa bildi. Pagājušā nedēļā mūsmāju bērnus piemeklēja temperatūras viendienītis, kurš diemžēl nolēma tuvāk sadraudzēties ar Niklāvu. Mazais mocījās ar nežēlīgām vēdersāpēm un pabijām pat slimnīcā. Joprojām netieku īstu gudra - kas, kāpēc un no kā...

Bet nu viss labi. Viss garām. Bērni ir priecīgi, veseli. Un es zinu, ko dara neticīgie brīžos, kad ir izmisuši: lūdz Dievu! :)

Bet tāda jau tā dzīve, ak, dzīvīte ir: viena diena pildās priekiem, cita nes izmisumu un bezspēcību... Nu gluži kā gadījumā ar bezdelīdzēniem, kas šogad vairāk kā citus gadus krīt no ligzdām. Visus putniņus izglābt nav iespējams. Un nemaz nevajagot, saka dabas cilvēki. Daba Gudrā pati zina, cik un kas tai nepieciešams. Bet cilvēkam grūti malā būt. Arī šim mazajam nīkulītim tika mīlestība, uzmundrinājumi un lidošanas stundas... Vienā no tām putnēns iekrita lielajā zālē un pazuda. Mazie domā, ka aizlidoja. Bet es zinu, ka bezdelīgas no zemes pacelties nemāk... Tomēr, izlasījusi par milzu rūpēm, kas būtu jāiegulda, lai putnēns izdzīvotu, es pieņēmu lēmumu atstāt mazo radību Dabas ziņā. Dieva ziņā.

Niklāvs pēdējā laikā man nebeidz jautāt, kā izskatās Dieviņš un kad viņš varēs viņu ieraudzīt. Es saku, ka Dieviņš ir varavīksnē skaistā vasaras dienā, ziedu pļavā, labos darbos un domās. Mēģinu skaidrot, ka Dievs nav cilvēks, bet Viss Labais pasaulē... Un dēls domīgi norūc, ka ir dusmīgs uz Velnu, tātad, par to, ka tas viņam slimību uzsūtīja... :)

Bet, tikko saruna beidzas, tā pie debesīm parādās Varavīksne! Un Niklāvs spiegdams skrien to raudzīt! Dievs! Dieviņš pagalmā!

Stāstu nosaucu par melno zebras strīpiņu. Bet tās strīpiņas, es taču zinu, paši krāsojam. Tāpēc es ņemu iedvesmas molbertu, apņēmības otu un zīmēju lieliem triepieniem to dzīvi krāsainu!

Būs labi. Būs jau labi!

7 comments

Anonīms2013. gada 23. jūlijs 20:15
Vēdervīruss pagājušonedēļ piemeklēja arī daļu manas ģimenes, īpaši pieķeroties vecākajai meitai (četrgadniecei), līdz slimnīcai gan paldies Dievam nenonācām. Temperatūra, vēdera problēmas un vemšana brīnumainā kārtā pēc dienas bija garām. Slimību laikā nu noteikti nav spēka blogiem :)
AtbildētDzēst
Atbildes
Krks2013. gada 23. jūlijs 22:00
tik jauks ieraksts, ka varēšu pārlasīt pie ik rīta kafijas kaut mēnesi no vietas...! Lai jums visiem laimīte smaida ik uz solīša! :)
AtbildētDzēst
Atbildes
Laine2013. gada 23. jūlijs 22:39
Paldies, meitenes! Tiekamies virtuāli! Tiekamies!
AtbildētDzēst
Atbildes
Martta2013. gada 24. jūlijs 08:47
Lai veselības pieturās! Un IR labi. Ir jau labi!
AtbildētDzēst
Atbildes
Laine2013. gada 24. jūlijs 09:03
Paldies, Marta! Ir jau ir! :)
AtbildētDzēst
Atbildes
Diāna2013. gada 24. jūlijs 10:17
Turies! Man gluži tādi paši secinājumi - jo lielāki bērni, jo vairāk laika pašai, jo mazāk laika un arī atļaušanās publiskot savu un ģimenes dzīvi.
Cik viņš vājiņš un bāliņš tai slimnīcas bildē. Nekas nav briesmīgāks par bērnu slimošanu, tā bezspēcība ir mokoša.
AtbildētDzēst
Atbildes
Laine2013. gada 24. jūlijs 11:37
Paldies, Diāna! Jā, tā laikam ir, ka tā pasaulīte-iekšējā sāk kļūt ārējāka un tad sākas pārdomas par to, vai citiem maz vairs ir interesanti... :)
Atskatos, ko rakstīju pirms trim gadiem un ir sajūta, ka diez vai to rakstītu šodien. Bet tajā pašā laikā ir baaaaaigi labā sajūta, ka varu šeit( un pat ar visām fotogrāfijām!) atskatīties uz sevi un savām sajūtām... tomēr forša ir tā virtuālā dienasgrāmatošana! :)
AtbildētDzēst
Atbildes