Pamazām attopoties...
01:01
Ir jocīgi atsākt rakstīt pēc notikušā 21.11.
Todien laiks apstājās. Viss pārējais pēkšņi šķita tik maznozīmīgs, tik banāls... Domu tik ļoti par daudz, ka gribējās vienkārši klusēt.
Neesmu notikušajā tieši iesaistītā persona - vēl vairāk - nezinu pat nevienu attālu paziņu, kam Maximas traģēdija būtu personīga, taču tie stāsti tīmeklī... Tā informācijas gūzma, kas veļas virsū no visām spraudziņām... Iekšēji pamatīga trauksme - tāda, ka naktīs jāmostas un jāvārtās gultā bezmiegā, dienās jāizplūst pēkšņās asaru jūrās un jāuzplaiksnī tikpat pēkšņās dusmu lēkmēs. Bet mājās divi mazi cilvēki, kuriem dzīves turpinās ierastā ritmā - bez asarām, sērām un eksistenciālas dabas pārdomām sakarā ar notikušo.
Mēģināju uzsākt ar Nikāvu sarunu - visur taču rosina izrunāt ar bērnu iespējamo pārdzīvojumu. Puika garlaikots pārskrēja uz citu tematu. Acīmredzot tā, kurai vajag runāt tomēr esmu es.
Un ir tik dīvaini, bet ļoti terapeitiski formulēt savas sajūtas vārdos.
Pirmā diena. Noliegums.: "Negatīva informācija, kuru nelaidīšu sev klāt".
Otrā diena. Laiks apstājas. "Šokējoša, prātam neaptverama situācija, kuru ir neiespējami uztvert savādāk kā mūsu nācijas kopīgās sēras."
Trešā diena. Tukšuma sajūta. Pārdomu un asaru diena."Kā būtu, ja būtu.. Ja nu tur būtu es, Kundziņš, bērni, mana mamma/māsa/draugi/paziņas, utt..."
Ceturtā diena. Cieņas un līdzjūtības diena. "Kad būs beigas... Kad beigsies tas mirušo cipars... Kaut ātrāk paietu gads=laiks apsegtu aizgājēju tuvinieku sajūtas..."
Piektā diena. Nogurums. "Man apnīk sērot. Piekusu juties slikti... Piekusu no viedokļu dažādības tīmeklī un katra centieniem pateikt īsto, visīstāko, viskopsavelkošāko beigu teikumu... Vairs negribu dzirdēt nevienu vārdu par to, ka Latvijā katra otrā ēka var uzbrukt mums uz galvas, jo tas mani atmet atpakaļ pie Trešās dienas un bezmiega naktīm..."
Spriežot pēc rosības e-pastā, piektā diena iestājusies daudziem. Un tā jau ir - cilvēkiem, kuri zaudēja tuviniekus šajā bezgala neveiklajā traģēdijā, dzīves vairs nekad nebūs tādas kā iepriekš. Mums pārējiem tās turpinās. Visticamāk ka ne mazāk ikdienišķi kā pirms tam.
Kaut ātrāk atnāktu sniegs un apsegtu šo zemi baltu, baltu...
Tikmēr - turpinām dzīvot.
Todien laiks apstājās. Viss pārējais pēkšņi šķita tik maznozīmīgs, tik banāls... Domu tik ļoti par daudz, ka gribējās vienkārši klusēt.
Neesmu notikušajā tieši iesaistītā persona - vēl vairāk - nezinu pat nevienu attālu paziņu, kam Maximas traģēdija būtu personīga, taču tie stāsti tīmeklī... Tā informācijas gūzma, kas veļas virsū no visām spraudziņām... Iekšēji pamatīga trauksme - tāda, ka naktīs jāmostas un jāvārtās gultā bezmiegā, dienās jāizplūst pēkšņās asaru jūrās un jāuzplaiksnī tikpat pēkšņās dusmu lēkmēs. Bet mājās divi mazi cilvēki, kuriem dzīves turpinās ierastā ritmā - bez asarām, sērām un eksistenciālas dabas pārdomām sakarā ar notikušo.
Mēģināju uzsākt ar Nikāvu sarunu - visur taču rosina izrunāt ar bērnu iespējamo pārdzīvojumu. Puika garlaikots pārskrēja uz citu tematu. Acīmredzot tā, kurai vajag runāt tomēr esmu es.
Un ir tik dīvaini, bet ļoti terapeitiski formulēt savas sajūtas vārdos.
Pirmā diena. Noliegums.: "Negatīva informācija, kuru nelaidīšu sev klāt".
Otrā diena. Laiks apstājas. "Šokējoša, prātam neaptverama situācija, kuru ir neiespējami uztvert savādāk kā mūsu nācijas kopīgās sēras."
Trešā diena. Tukšuma sajūta. Pārdomu un asaru diena."Kā būtu, ja būtu.. Ja nu tur būtu es, Kundziņš, bērni, mana mamma/māsa/draugi/paziņas, utt..."
Ceturtā diena. Cieņas un līdzjūtības diena. "Kad būs beigas... Kad beigsies tas mirušo cipars... Kaut ātrāk paietu gads=laiks apsegtu aizgājēju tuvinieku sajūtas..."
Piektā diena. Nogurums. "Man apnīk sērot. Piekusu juties slikti... Piekusu no viedokļu dažādības tīmeklī un katra centieniem pateikt īsto, visīstāko, viskopsavelkošāko beigu teikumu... Vairs negribu dzirdēt nevienu vārdu par to, ka Latvijā katra otrā ēka var uzbrukt mums uz galvas, jo tas mani atmet atpakaļ pie Trešās dienas un bezmiega naktīm..."
Spriežot pēc rosības e-pastā, piektā diena iestājusies daudziem. Un tā jau ir - cilvēkiem, kuri zaudēja tuviniekus šajā bezgala neveiklajā traģēdijā, dzīves vairs nekad nebūs tādas kā iepriekš. Mums pārējiem tās turpinās. Visticamāk ka ne mazāk ikdienišķi kā pirms tam.
Kaut ātrāk atnāktu sniegs un apsegtu šo zemi baltu, baltu...
Tikmēr - turpinām dzīvot.
10 comments
Paldies par Taviem vārdiem un Tavām sajūtām!
AtbildētDzēstTieši tā - ir jādzīvo tālāk, ir jāatgriežas pie darbiem, jāturpina iesāktais! Manas sajūtas bija stipri līdzīgas un pie tās tukšuma sajūtas negribas atgriezties!
AtbildētDzēstviam ir savs laiks un sava vieta, gan sērām, gan asarām, gan pienākumiem & darbiem, gan arī pozitīvām emocijām...
AtbildētDzēstValmierā zeme top balta kopš svētdienas - dienas, kad beidzās meklēšana, šorīt jau meitēns mani nedaudz iepikoja. Tas tiešām mierina, bet miera manī vēl nav.
AtbildētDzēstMana 3gadīgā pele man bažīgi pajautāja - vai Tu un tētis zīmējāt to veikalu, kas saspieda cilvēkus? Par lami nē, bet nu dzīvi pārvērtēju krietni.
Tagad mazā ik pa laikam prasa, lai uzliek multeni ar zemestrīcēšanu (Fantomass iekš pasakas.net) no kā secinu, ka savs pārdzīvojums viņai ir, bet ar mani par to sarunās neieslīgst.
Tik tiešām - turpinam dzīvot.
Paldies Tev, Laine! Tu aprakstīji savas izjūtas, bet manas tieši tā pat izkārtojās " pa plauktiņiem".
AtbildētDzēstPaldies par izjūtām. Es nemāku izteikt vādos visu, tāpēc labāk klusēju. Bet nu ir pagājis posms, kad klusēt vairs nevar. Arī dzīvot vairs nedzīvosim kā agrāk. Tas lika izvērtēt patiesās dzīves vērtības, kvalitāti, sajust savus tuviniekus apkārt, un saprast, ka nekas nav pašsaprotami.
AtbildētDzēstPrecīzi... arī manas izjūtas tādas pašas :( Likās, ka šodienas dievkalpojumā domas sakārtosies un nāks miers, bet nekā... Tātad atkal jāpaļaujas uz vienīgo pārbaudīto līdzekli - laiku, kas dziedē visu.
AtbildētDzēstLaikam iesaistītam būt ir tomēr savādāk..man pirmās dienas pagāja neziņā mokoties, jo gan mans klasesbiedrs, gan arī brāļa draugs abi ir ugunsdzēsēju vidū..tad nu visu tvēru krietni personīgāk un ass nazis iedūrās sirdī, un asaras ritēja, uzzinot par bojāgājušiem glābējiem..tā neziņa..(par laimi piektdienas vēlā vakarā uzzināju, ka abi nav ne cietušo, ne otrā sarakstā).....sestdienā - mūsu 6.kāzu jubileja, kas pagāja pavisam citādās noskaņās nekā varētu būt...todien uzzināju arī, ka brāļa paziņu vidū nu jau mūžam būs kāda tukša vieta....un nē, es joprojām netieku no tā visa vaļā, ikdienas ceļi ved gar Matīsielas ugunsdzēsēju depo, pie kura joprojām gulst sveces un ziedi..un, ieejot veikalā, uzmācas domas un rādās "bildes" par to, kā tas notika realitātē un kā gan cilvēki tobrīd jutās..
AtbildētDzēstJep, labi esi runājusi...Šodien mūsu pusē tiek svinēta Pateicības diena, bet pateikties ir pagrūti šoreiz. Patreiz vēl manī ir dusmas un neizpratne...
AtbildētDzēstPiekrītu... Nav viegli. Nav tik viegli kā gribētos... Bezmiegs un murgi turpinās, trauksmes un paranojas sajūta un domas neatkāpjas. Nevieni griesti vairs neliekas droši. Vakar biju Rīgā un piekusu no savām sliktajām domām. Tai pat laikā teju kauns žēlot sevi, kad ar prātu saprotu, kādām sērām jātiek pāri iesaistītajiem... Inese - laiks, jā, tikai laiks... Pilnībā piekrītu. Turamies.
AtbildētDzēst