Novembris. Pārējie svētku rūķi mani sapratīs - līdz ar pirmo novembra datumu (un pat agrāk) mājās pamazām sāk smaržot pēc kanēļa, apelsīniem un šad tad ieskanas pa kādai Ziemassvētku dziesmai. Ja ne burtiskā nozīmē, tad vismaz atmiņu mākoņos, lūkojoties uz sarkanzaļiem audumiem un darbu sarakstu.
Tātad šonedēļ jāķeras klāt pirmajiem Ziemassvētku darbiem, bet tikmēr atrādu jums to, kas tapis vējainajā oktobrī!

Dienasgaismu ieraudzījuši daži mīļi sīkumiņi, no kuriem retais nonāk zem objektīva. Bet šoreiz man iegadījies tomēr noķert mākslinieka priekšautiņu un pāris bumbiņas.

Beidzot uztapa "kurpes kurpniekam" jeb mukluki man pašai, kurus nācās uzšūt, lai padalītos ar šūšanas recepti Amatas novada avīzītē!


Un, runājot par muklukiem- neskaitāmas porcijas siltčību aizceļojušas uz Muki.lv!


Un pa kādam pārītim aiziet arī uz citām LV pusēm...


 Es goda vārds mīlu šīs čībeles! Tās neaizstājami kalpojušas maniem bērniem kā istabas apavi jau četras ziemas un pildījuši bērnudārza apavu funkciju jau divas!
Es mīlu muklukus, jo:
1) Tie sasilda kājas. Darināti no filcētiem vilnas džemperiem, mukluki patiesi perfekti sasilda kājas tiem, kam tās salst, bet, ašķirībā no vilnas zeķēm, kas pilda līdzīgu f-ju, ir aprīkoti ar plikādas zolītēm, kas pasargā tos no izdilšanas un mazina slīdēšanu.
2) Tie turas uz kājas līdzīgi kā zeķes un tāpēc, kas svarīgi mazākajiem valkātājiem, nekrīt nost.
3) Tie izskatās pagalam mīļi kā uz māzām tā uz lielām kājām! :)
4) Tie neliek pēdai darīt neko pretdabisku. Planā zolīte un mukluku forma ļauj pēdai kustēties tā, it kā tā būtu basa. Un, kad runa ir par mazām un lielām pēdām, tad nu jau vairs tikai retais šaubās par baskāju staigāšanas īpašo nozīmi. Pēdējo mēnešu laikā man bijusi kolosāla iespēja iedziļināties baso kāju filosofijā un, atzīšos godīgi, plānoju tajā ierakties arvien dziļāk.
Piekam man bija tas prieks satikt kādu baso kāju entuziastu, kurš palūdza uzšūt īpašas, viņa bērna kājai piemērotas ādas čībeles dejošanai un pat ar visu ģimeni atbrauca uz Zaubes mežiņu, lai šīs češkas piemērītu! Tad, tajā vakarā viņš ar tādu degsmi stāstīja par savu un dēlēna pieredzi baskājošanā, ka uzšķīla manas virtuves gaisā neredzamu, spēcīgu entuziasma mākoni, ko tūdaļ pēc jaukās ģimenītes aizbraukšanas ieliku iedomātā apņemšanās maišelī un noglabāju savā darbistabā līdz nākošajam pavasarim. Līdz ar pirmajiem sniegpulskteņiem ceru šo maisiņa saturu pamazām likt lietā un materializēt!

Par češkām man jau sagatavots atsevišķš soli-pa-solim stāsts. To atrādīšu šīs nedēļas laikā. 



Grāmatiņa! Elizabetei pašai savs mežs!



Un KUBI! Mani garadarbi! Viens puķu kubs Felicitai...


Viens Leonorai...


 Viens Indrai...


Un viens Teoderam Jēkabam...






Vai nav vareni pastrādāts? :)

Varu pačukstēt, ka novebra vidū piepildīšu veikaliņa plauktus ar Mammas Roku mīļlietiņām, kas iespējams iekāps ne vienās vien svētku kamanās!