Pamazām attopoties...

Ir jocīgi atsākt rakstīt pēc notikušā 21.11.
Todien laiks apstājās. Viss pārējais pēkšņi šķita tik maznozīmīgs, tik banāls... Domu tik ļoti par daudz, ka gribējās vienkārši klusēt.
Neesmu notikušajā tieši iesaistītā persona - vēl vairāk - nezinu pat nevienu attālu paziņu, kam Maximas traģēdija būtu personīga, taču tie stāsti tīmeklī... Tā informācijas gūzma, kas veļas virsū no visām spraudziņām... Iekšēji pamatīga trauksme - tāda, ka naktīs jāmostas un jāvārtās gultā bezmiegā, dienās jāizplūst pēkšņās asaru jūrās un jāuzplaiksnī tikpat pēkšņās dusmu lēkmēs. Bet mājās divi mazi cilvēki, kuriem dzīves turpinās ierastā ritmā - bez asarām, sērām un eksistenciālas dabas pārdomām sakarā ar notikušo.
Mēģināju uzsākt ar Nikāvu sarunu - visur taču rosina izrunāt ar bērnu iespējamo pārdzīvojumu. Puika garlaikots pārskrēja uz citu tematu. Acīmredzot tā, kurai vajag runāt tomēr esmu es.
Un ir tik dīvaini, bet ļoti terapeitiski formulēt savas sajūtas vārdos.
Pirmā diena. Noliegums.:  "Negatīva informācija, kuru nelaidīšu sev klāt".
Otrā diena. Laiks apstājas. "Šokējoša, prātam neaptverama situācija, kuru ir neiespējami uztvert savādāk kā mūsu nācijas kopīgās sēras."
Trešā diena. Tukšuma sajūta. Pārdomu un asaru diena."Kā būtu, ja būtu.. Ja nu tur būtu es, Kundziņš, bērni, mana mamma/māsa/draugi/paziņas, utt..."
Ceturtā diena. Cieņas un līdzjūtības diena. "Kad būs beigas... Kad beigsies tas mirušo cipars... Kaut ātrāk paietu gads=laiks apsegtu aizgājēju tuvinieku sajūtas..."
Piektā diena. Nogurums. "Man apnīk sērot. Piekusu juties slikti... Piekusu no viedokļu dažādības tīmeklī un katra centieniem pateikt īsto, visīstāko, viskopsavelkošāko beigu teikumu... Vairs negribu dzirdēt nevienu vārdu par to, ka Latvijā katra otrā ēka var uzbrukt mums uz galvas, jo tas mani atmet atpakaļ pie Trešās dienas un bezmiega naktīm..."

Spriežot pēc rosības e-pastā, piektā diena iestājusies daudziem. Un tā jau ir - cilvēkiem, kuri zaudēja tuviniekus šajā bezgala neveiklajā traģēdijā, dzīves vairs nekad nebūs tādas kā iepriekš. Mums pārējiem tās turpinās. Visticamāk ka ne mazāk ikdienišķi kā pirms tam.


Kaut ātrāk atnāktu sniegs un apsegtu šo zemi baltu, baltu...
Tikmēr - turpinām dzīvot.

Read more...

Domāt par Latviju.

Gluži kā pirms gada, arī šoreiz pilsētas divvalodīgās burzmas un gaisā palaistas uguņojošas naudas vērošanas vietā  izvēlējāmies Latvijas Īpašo Dienu atzīmēt mājās ar lēnām, latviskām vakariņām un sarunām par Latviju. Lai arī mūsu vēstures zināšanas pieklibo un katru gadu nākas dažu svētku nozīmi mācīties no jauna, tomēr Latvijas dzimšanas diena ir kļuvusi īpaša. Un šogad tāda bija visa patriotiskā nedēļa. Un vēl diena pirms un pēc, jo 10tais ir Mārtiņa, bet 19tais- mani svētki! :)






Bet aizkustinošākais no visiem pie vakariņu galda bija Niklāva stāsts par Latvijas karoga izcelsmi. "Esot bijis karavīrs, kuram apsēja palagu ievainojumam un slimnīcā noņēma to palagu nost un visur bija asinis, bet pa vidu balta strīpa. Un tā radās karogs." Īsumā - tieši tā arī bija. :)


Un te mēs mēģinām tikt pie viena normāla ģimenes foto. Grūti. Katram gribas izpausties! :D



Read more...

Mārtiņi pa īstam.

Esmu kopā ar Mārtiņu jau 12 gadus un apmēram tikpat Mārtiņdienas dažādos izpildījumos līdz ar to redzējusi mūsmājās. Taču nez kāpēc tieši šogad man beidzot radās vēlme noskaidrot, kāpēc un kā šie svētki svinami! :D

 Ja Wiki nemelo, tad par Mārtiņiem šos svētkus sauc kopš Livonijas ordeņa laikiem, kad, zirgā sēdēdams, karavīrs Martinus devies savu apmetni salstošam ubagam, kurš vēlāk viņa sapnī izrādījies Jēzus. Negribēdams tomēr šī iemesla dēļ par bīskapu kļūt, Martinus slēpies no vietējās draudzes vistu kūtī. "Tādēļ arī latviešu Mārtiņu ticējumi un pareģojumi ir saistīti ne tikai ar zirgiem un drēbēm, bet arī ar mājputnu kaušanu un Mārtiņbērnu gājieniem." - tā Wiki.
Un zosis šajā dienā vispār cepot ģermāņi. Tā lūk.

Taču pēc senlatviešu paražām Mārtiņdiena ir oficiālas rudens beigas/ziemas sākums.
Mārtiņi ir tā diena, kad beidzas lopu ganos laišana un zemes darbi. Zeme tiek laista pelnītā atpūtā. Beidzas Veļu laiks un sākas Ledus laiks.

Bet mūsmājās šis turpmāk būs "laiks, kad  mūsu ģimenē ienāca gailis!" Iepazīstieties Rokoko Eiro Knābsis Pētergailis! Mūsu ģimenē katrs grib izpausties vārda došanas jautājumā... :)

Pirmo nakti apmulsušais lopiņš pavadīja datorkabinetā. Atrada sev laktiņu skapjaugšā un sakakāja, līdz ar to, Kundziņa darba mapes. Un kā jau īsts gailis, godam nostrādāja par modinātaju nākamajā rītā! :D:D:D Labi, ka tikai 10 minūtes pirms modinātāja! :)




Lai cik amizanti ir telpā turēt putnu, ir iemesli (visiem saprotami ;)), kāpēc to labāk nedarīt. Tāpēc arī mūsu skaistulītis jau šodien pārvācās uz šķūni, kur Kundziņš viņam uztaisīja laktiņu. Tikai laktiņas vietā gailis pagaidām tomēr izvēlējās medību tornīti... :)
Uf, es ceru, ka tā radībiņa pamazām sāks arī ēst... Pēc pāris nedēļām došu jums ziņu, kā tad mūsu Rokoko E.K.P. sokas jaunajā mājvietā. :)



Read more...

Novembra Mans Mazais un darba aizkulises.

Pēc ikmēneša žurnāliem spriežu, cik ātri paiet laiks! Likās, ka tikko vēl rokās turēju oktobra "Mans Mazais", bet nepaspēju vēl izlasīt visus atzīmētos rakstus, kad veikalu žurnālplauktos jau iegūlis novembris! :)

Šī mēneša "Manā Mazajā" ar interesi izlasīju rakstu par vakcīnām. Godīgi sakot, mani pamtīgi aizkaitināja profesores Gropes nostāja, ka "...vecākiem nav tādas izglītības, lai pieņemtu lēmumu, kuras piecas slimības potēt un kurā vecumā..."! Jā, izglītības medicīnas jomā mums iespējams nav, taču ir viena ovāla bumba uz galvas, kurā notiek dažādi ar domāšanu saistīti procesi, ja kas! Mēs piedzīvojam, vērojam, uzzinām, salīdzinām, vērtējam un galu galā izdarām mūsu izvēles! Rakstā gan man patika tas, ka beidzot pēc sešiem gadiem vecākbūšanā uzzināju kam un kāda pote ir paredzēta un kāpēc tieši tad, kad tā ir. Ļoti forši, ka vismaz žurnālā to var izlasīt, jo ģimenes ārsti pārāk nenopūlas ar skaidrošanas darbiem...

Bet pilnīgi un galīgi pret potēm es neesmu. Drīzāk esmu "team vaccination" "team anti-vacciation"...
Tiem, kas prot angļu mēli lūk viens no apkopojumrakstiem, ko der palasīt šajā sakarā. Tīri viedokļa veidošanai.

Es bieži domāju par to, kā risinātu vakcinēšanas jautājumu ar trešo bērnu. Prātoju, ka censtos pirmajā pusgadā nevakcinēt (pie noteikuma, ka neizejam tālāk par 100m ārā no mājas.:)) Tīšām neesmu lasījusi nevienu no radikālajiem pretpošu rakstiem -manuprāt tie ir tikpat kaislīgi un kategoriski kā tie, kas Par potēm, bet mana pieredze gan ar Niklāvu, gan Emīliju liek man aizdomāties, ka vakcinēšanās pirmajā dzīves pusgadā mazajiem iespējams izraisa virkni alerģisku reakciju. Es droši vien censtos mazo agrīni nevakcinēt kaut vai lai pārbaudītu, vai nekļūdos.

Joprojām gan neredzu (un neizlasīju) pamatojumu vakcinēšanai pret vējbakām... Bet ticu, ka ir mammas, kas zināmu iemeslu dēļ tomēr pat nepieļauj iespēju bērnu pret šo kaiti nevakcinēt. Līdzīgi kā es izvēlējos vakcinēt Emīliju pret Rotavīrusu, jo Niklāvs gadiņa vecumā šīs slimības laikā iegūlās slimnīcā. Kad piedzima Emīlija, vēl pirmajās dienās slimnīcā man daktere pastāstīja, ka reanimācijā todien ievests 4 mēnešus vecs mazulis ar Rotavīrusu un es to uztvēru kā zīmi tam, ka man savu bērniņu pret šo slimību jāvakcinē. Rezultātā abiem maniem bērniem vajadzētu būt imunitātei pret Rotavīrusu. Viens to ieguvis dabīgi, otrs mākslīgi. Kā darītu ar trešo bērnu?... Nezinu. Domātu. Lasītu. Svērtu. Bet neatstāj sajūta, ka par farmācijas tirgus aizkulisēm mēs -parastie mirstīgie- zinām tikai aisberga galiņu... Katrreiz, kad izdzirdu par kārtējo poti, iedomājos, kā kaut kur debesskrāpja 78. stāvā savākušies onkuļi smalkos uzvalkos paraksta rūpīgi izstrādātus pasaules apčakarēšanas plānus. :) Es draudu izklausīties pēc šizo-mizo, bet es dažreiz patiešām ticu, ka farmācijas kompānijas izstrādā ne tikai vakcīnas, bet arī pašus vīrusus. Tā lūk. Nu tas ir pateikts.

***

Tieši tikpat ļoti, cik mūsmājās priecājas par grāmatu "Kaka un pavasaris", es priecājos par interviju ar izdevniecības  "Liels un mazs" vadītāju Alīsi Nīgali! Tāda sajūta, ka būtu izlasījusi interviju ar sevi pašu! :D Prieks par vēl vienu radniecīgu dvēseli pasaulē. Un attiecīgi, palīdzot vecītim maisiņu pildīt, šodien pasūtināju divas izdevniecības "Liels un mazs" grāmatiņas viņu mājaslapā. Ja paši dodas pakaļ grāmatām, tad, manuprāt, cenas ir ļooooooti draudzīgas! Tā kā pēdējā laikā no bibliotēkas esam ņēmuši "Pingu posta piedzīvojumus", "Ak, skaistā Panama", "Skolotājs Jāps var visu" un atzinuši tās par labām esam, tad ceru, ka  arī "Mākoņu grāmata" un  "Kā uzburt sniegu" neliks vilties. Personīgi man ir svarīgi, lai lasot grāmatu arī man būtu interesanti, citādi es vienkārši sāku migt ciet jau pirmajos "akordos". :D:D:D Un ilustrācijas! Ak! Tās šīs izdevniecības grāmatām ir izcilas!

***

Visbeidzot raksts par atkarību no datora un telefona. Atrotām piedurknes! :D
Lai arī šī it kā bija "jautājumu-atbilžu" intervija ar psiholoģi, man tomēr palika iespaids, ka šis ir vienas mammas mēģinājums nomierināt savu sirdsapziņu. Un man tas ir tik ļoti saprotami, ja kas. Arī es tā mēdzu darīt. Kad apzinos, ka kaut kur varbūt kaut ko daru ne pārāk pareizi, mēģinu tam atrast attaisnojumus un pozitīvās puses. Kļūst vieglāk, taisnība! :)
Jautājumā par "bērniem un datoriem" uz doto brīdi pasaulē nosodījumu saņem abas puses - gan tie vecāki, kas jau dzemdību nodaļā izmanto i-phone, lai aizmidzinātu savu bērnu pie baltā trokšņa, gan tie (kā es, piemēram), kuri sargā bērnus no planšetēm kā no uguns.
Un te jāmin daži fakti. Mūsu ģimenē datoru izmanto pietiekami daudz: es to izmantoju darbam un kino baudīšanai, Kundziņš ziņu lasīšanai un darbam, bērni bilžu skatīšanai un kino baudīšanai. Nekad neesmu speciāli bērniem mācījusi, kā apieties ar datoru, bet šajā vecumā viņi abi māk aktivizēt mūzikas/filmu klipus, uzlikt pauzes un atsākt darbības, utt. Kopā ar bērniem datorā mēdzam papildināt informāciju par grāmatās lasīto, dzīvē vai TV redzēto. Gūglējam attēlus, kad, piemēram, uzmetušās nezināmas izcelsmes pumpas vai pēkšņi izdzirdēts termins "monster shark". Dators, tātad, manu bērnu dzīvēs ir tikpat sadzīviska lieta kā cepeškrāsns. Vienkārša elektroniska ierīce dzīves komforta uzlabošanai! Darbarīks. Ne izklaides objekts. Un te, man šķiet, arī sākas īstie šķēpu laušanas un mešanas čempionāti: tie PRETinieki un PARinieki jau patiesībā cepas par to "dators/telefons-izklaidētājs" lietu! Man uz šo pagaidām ir strikts viedoklis: gluži kā pieradinām bērnu pie knupīša, tāpat mēs paši pieradinām bērnu pie izklaides telefonā/datorā.

Mana personīgā pieredze pagaidām ir tāda, ka piecgadīgs, sešgadīgs bērns, kura ikdienas redzeslokā nav datorspēlīšu un to spēlētāju, neizjūt nepieciešamību pēc tām. To laiku, ko cits vienaudzis iespējams aizpilda spēlējot kaķa kutināšanas spēlīti telefonā vai mācoties alfabētu datorā, Niklāvs un Emīlija pavada darot to pašu "dzīvajā"! Tieši tik vienkārši!
Zinu, ka pienāks laiks, kad, pēc šajā laikmetā dzīvojošo cilvēku izveidotā meinstrīm diktāta, arī maniem bērniem nāksies vienu daļu savas dzīves dzīvot datorā. Bet gribu, lai līdz tam viņi ir paspējuši uzbūvēt citādus priekštatus par pasaules uzbūvi un lietām, kas tajā svarīgas. Nopietni- iemācīties darboties ar datoru var jebkurā vecumā, tāpēc visi argumenti par konkurētspēju darbatirgū vispār nav pat apspriežami! Daudz grūtāk ir pieaugušam cilvēkam, kurš no bērna kājas pieradis komunicēt virtuāli ( un es neizplūdīšu sīkumos par virtuālās komunikācijas psiholoģiju, ētiku, valodu...) iemācīt pilnvērtīgi sarunāties acīs skatoties.

Un redze! Un elektromagnētiskais lauks! Par to vispār neviens nerunā...

***

Tiktāl par rakstiem, kas šoreiz ne tik daudz ievesmoja un lika lidot, kā raisīja pārdomas... Un tas arī ir ļoti svarīgi! Domāt.

Tikmēr es atkal rotaļājos ar veco, labo kartupeļzīmogu tehniku! Krekliņi Latvijas Māmuļas 95. dzimšanas dienai par godu! 


Un te solītās aizkulises jeb "cik gan pudu sāls jāizēd..."


...lai pie medus beidzot tiktu! :)


Priecīgu nedēļas nogali! Neaizmirstiet aiziet līdz kioskam! :)

Read more...

PirmsZiemassvētku uzruna.

Novembris. Pārējie svētku rūķi mani sapratīs - līdz ar pirmo novembra datumu (un pat agrāk) mājās pamazām sāk smaržot pēc kanēļa, apelsīniem un šad tad ieskanas pa kādai Ziemassvētku dziesmai. Ja ne burtiskā nozīmē, tad vismaz atmiņu mākoņos, lūkojoties uz sarkanzaļiem audumiem un darbu sarakstu.
Tātad šonedēļ jāķeras klāt pirmajiem Ziemassvētku darbiem, bet tikmēr atrādu jums to, kas tapis vējainajā oktobrī!

Dienasgaismu ieraudzījuši daži mīļi sīkumiņi, no kuriem retais nonāk zem objektīva. Bet šoreiz man iegadījies tomēr noķert mākslinieka priekšautiņu un pāris bumbiņas.



Beidzot uztapa "kurpes kurpniekam" jeb mukluki man pašai, kurus nācās uzšūt, lai padalītos ar šūšanas recepti Amatas novada avīzītē!


Un, runājot par muklukiem- neskaitāmas porcijas siltčību aizceļojušas uz Muki.lv!


Un pa kādam pārītim aiziet arī uz citām LV pusēm...


 Es goda vārds mīlu šīs čībeles! Tās neaizstājami kalpojušas maniem bērniem kā istabas apavi jau četras ziemas un pildījuši bērnudārza apavu funkciju jau divas!
Es mīlu muklukus, jo:
1) Tie sasilda kājas. Darināti no filcētiem vilnas džemperiem, mukluki patiesi perfekti sasilda kājas tiem, kam tās salst, bet, ašķirībā no vilnas zeķēm, kas pilda līdzīgu f-ju, ir aprīkoti ar plikādas zolītēm, kas pasargā tos no izdilšanas un mazina slīdēšanu.
2) Tie turas uz kājas līdzīgi kā zeķes un tāpēc, kas svarīgi mazākajiem valkātājiem, nekrīt nost.
3) Tie izskatās pagalam mīļi kā uz māzām tā uz lielām kājām! :)
4) Tie neliek pēdai darīt neko pretdabisku. Planā zolīte un mukluku forma ļauj pēdai kustēties tā, it kā tā būtu basa. Un, kad runa ir par mazām un lielām pēdām, tad nu jau vairs tikai retais šaubās par baskāju staigāšanas īpašo nozīmi. Pēdējo mēnešu laikā man bijusi kolosāla iespēja iedziļināties baso kāju filosofijā un, atzīšos godīgi, plānoju tajā ierakties arvien dziļāk.
Piekam man bija tas prieks satikt kādu baso kāju entuziastu, kurš palūdza uzšūt īpašas, viņa bērna kājai piemērotas ādas čībeles dejošanai un pat ar visu ģimeni atbrauca uz Zaubes mežiņu, lai šīs češkas piemērītu! Tad, tajā vakarā viņš ar tādu degsmi stāstīja par savu un dēlēna pieredzi baskājošanā, ka uzšķīla manas virtuves gaisā neredzamu, spēcīgu entuziasma mākoni, ko tūdaļ pēc jaukās ģimenītes aizbraukšanas ieliku iedomātā apņemšanās maišelī un noglabāju savā darbistabā līdz nākošajam pavasarim. Līdz ar pirmajiem sniegpulskteņiem ceru šo maisiņa saturu pamazām likt lietā un materializēt!

Par češkām man jau sagatavots atsevišķš soli-pa-solim stāsts. To atrādīšu šīs nedēļas laikā. 



Grāmatiņa! Elizabetei pašai savs mežs!



Un KUBI! Mani garadarbi! Viens puķu kubs Felicitai...


Viens Leonorai...


 Viens Indrai...


Un viens Teoderam Jēkabam...






Vai nav vareni pastrādāts? :)

Varu pačukstēt, ka novebra vidū piepildīšu veikaliņa plauktus ar Mammas Roku mīļlietiņām, kas iespējams iekāps ne vienās vien svētku kamanās!
Un pie reizes ziņoju, ka Mammas Roku darbu sarakstā iekļūs tie, kas par savām vēlmēm man paziņos līdz Mārtiņiem jeb 10.11.! Tāpēc, ja esat nolēmuši dāvāt man to prieku būt jūsu Ziemassvētku rūķim, dodiet ziņu uz lapinalaine@inbox.lv tuvākās nedēļas laikā!



Read more...