Mūsu ģimenes vīrišķie pārstāvji šajā laikā kļuvuši par kaislīgiem bļitkotājiem. Ģimenes dīķī Zosēnciemā Niklāvs izvelk krietnas asarīšvakariņas nieka desmit minūtēs. Pats viņš gan zivis ēdīšot tikai tad, kad viņam būšot 80 gadu. Līdz tam, ja vien notiktu viņa griba, viņš droši vien ēstu vien makaronus un šokolādi.  Vienvārdsakot - puiši pa dīķi cīnās ar zivīm un vēlāk cīnas par makšķerēšanas ētiskajiem jautājumiem (tētis no vienas puses mēģina ieskaidrot, ka ķert zivis un tās neēst nedrīkst, bet no otras ir pārāk aizgrābts veidojot savu mini-me versiju, lai pieturētos pie šiem noteikumiem :)).
 Tikmēr mēs ar mademoiselle Emī izmantojām nedēļas nogali mājas tīrīšanai.
Nezinu, kā jums, bet man vienas no jaukākajām bērnības atmiņām saistītas tieši ar mājas uzkopšanu. Nevis to ikdienas garlaicīgo, bet riktīgo Ģenerālo - kad no vietas tika izbīdītas pat smagākās mēbeles, un katra kristāla glāze un stikla plaukts sekcijā tika pie lupatiņas glāsta!... Tās dienas, kad mamma ar grīdaslupatu mazgāja paguldes un lika mums visiem pēc kārtas kājas sacelt augšā... :)... Nudien sentimentālas atmiņas. :) Un, spriežot pēc tā, ar kādu patiku Emis līdzdarbojās visos tīrības ieviešanas procesos, ābolīt`s tepat pie ābeles vien ir. :)
Paldies Saulei par muskuļu baterijām un gaismu, kura nodevīgi parādīja putekļus uz klavierēm - pēdējais kalpoja kā iedvesma mest visus citus darbus pie malas, lai centimetru pa centimetram sapucētu vidi sev apkārt. Pilnīga pavasara sajūta! Sajūta, ka jāatbrīvojas no liekā, no smagā, jāattīra māja tiešā un pārnestā nozīmē. Lai tajā ar jaunu sparu sāktu riņķot radošā enerģija! Un velti psihologi seansu laikā neliek kārtot savu kabinetu. Tad tie pa īstam uzzinātu, kas cilvēkam galvā darās! Katrā ziņā mājas kārtošana un pārkārtošana, vismaz man, ir bezgala terapeitiska.) Daudz labu domu un jaunu pārliecību tapa procesa gaitā...

 Pēdējo gadu neesmu runājusi ne par vienu no izlasītajām grāmatām. Bet tieši šī gada laikā esmu izlasījui vairāk, kā skolas laikā kopumā! :D Un, kopš ar mazajiem iepazinām Bibliotēkas priekus, esam kļuvuši arī par ļoti prasīgiem bērnu literatūras lasītājiem. "Laupītājs Hocenplocs" šovakar piedzīvoja savu izlasīšanos. Pa ilgiem laikiem šī beidzot bija grāmata, kas arī man lika ar patiesu interesi sekot līdzi notikumiem un dažkārt šķita, ka gulētiešanas laiku vairāk gaidīju es nekā bērni :D...






Un tikpat oficiāli: 4 gadi ir vecums, kad savu istabu vēlētos arī māsa. Pat ja viņa tieši to nesaka, tomēr vajag. Jo ikdienā mazajai diplomātei pārāk organiski sanāk iekļauties visu citu ģimenes locekļu un sevišķi jau brāļa vēlmēs. Tāpēc nevaru sagaidīt, kad varēsim meitai nodrošināt viņas mazo pasauli, ar "rozā lampu, daudziem āķīšiem, kur karināt krelles, spoguļkumodi" un droši vien arī gultu, kurā par gulēšanu otrajā stāvā nebūs jācīnās ar brāli. Zaubes mežiņa namiņa tehniskie un morālie parametri pagaidām šim liek būt tikai sapnim. Bet no sapņiem jau viss sākas...:)



Šīs nedēļas pirmo dienu veltīju reciklēšanai. Patiesi žēl, ka jāreciklē kas tāds, kam bija paredzēts ilgu ilgais mūžs... Kad pagājušajos Ziemassvētkos vecīša maisiņā nonāca Ķiršu Vākšanas bumbiņas, nevarēju vien nopriecāties par laimi lietot un atstāt bērniem par piemiņu no bērnības mūsdienu Latvijas dizainpriekšmetu (kas, kā šodien izrādās, arī ir visai šaubīgs apgalvojums). Laime ilga trīs mēnešus. Pa šo laiku devu virtenēm divas otrās iespējas, nomainot te vienai, te otrai visu spuldzīšvirteni (un viegli tas nav), taču kad kārtējo reizi no rīta ieraudzīju virteni izdegušu, nospļāvos un noliku to kaktā blakus otrai un tikai šodien Lielās Ģenerāltīrīšanas ietvaros beidzot biju spējīga paskatīties uz bumbiņām bez vilšanās. Saulei paldies. Tās gaismā viss labāks rādās. :)