Ak, mīļā, siltā Vidzemīte! Te pļavas, purvi, meži- viss viena rokas stiepiena attālumā! Reiz Dobeles draudzene sūdzējās, ka pietrūkstot viņai meža. Sākumā nesapratu par ko ir runa, bet, kad reiz nonācu tajos rudzu-kviešu, magoņu-ozolpuduru klajumos, tad nudien skumji ap dūšu savilkās... Vēl jo vairāk novērtēju prieku, ko sniedz bagātie, nebeidzami dāsnie Latvijas Valsts meži.

Brūklenes. Un ir arī miltenes, izrādās. Šķiet, ka ievārījumā gadījās arī pa saujai to.
Mellenes pie mums joprojām kraukšķīgas! Pilnas mutes pielocījām!







Kad zināmās melleņu/brūkleņu vietas apciemotas, plāns doties tālāk aiz līdz šim neiepazīta līkuma. Ceļš te savelkas arvien šaurāks, top arvien purvaināks, kamēr apkārt zilenes un virši vien.




Šovasar bērni iepazina ievogu sājo garšu. Daudz netrūka, ka mutē ieceļotu arī krūkļa melnie bumbuļi. Par to, ka tas krūklis, uzzinājām vēlāk tīmeklī. Vai tā ogas ēdamas- tas joprojām mums neizzināts jautājums...


Siltais 2015. gada pēdējais vasaras mēnesis apdāvinājis mūs brūnām sejām, pilnām saldētavām un pagraba plauktiem. Salduma ziemai netrūks. Papildināti arī fotoapcirkņi. Visa gana. Sākam rudeni!