Dzīvošana daudzstāvu mājas pirmajā stāvā nāk komplektā ar dažiem noteikumiem un pienākumiem. Jā, mūsmājās noteikti varētu dzīvot pianists un kartupeļus drīkstam pirkt maisos, bet daudzkārt, tostarp Helovīnu naktī, jārēķinās ar īpašu rosību.
Par katru tuvojošos kompāniju liecināja jau savlaicīgi nošķindējusi metāla redele starp mājas ārdurvīm. Šī skaņa kalpoja kā signāls tūlītējai gatavībai uzņemt kārumdiņģus jeb, kā Ems noformulēja- Helovīnu ubagotājus. :) Lai priecīgi pašiem un tiem, kas klauvē pie durvīm, bijām sarūpējuši īpašu šovu: ar tumsu, zibgaismām, Bēthovena 5. simfonijas pirmajām skaņām, lēni vērtām durvīm un mani- iznirstošas melnfigūras lomā. Rokās turēju maišeli ar konfektēm. Lai saldumkārotāji tām pieskartos, tiem nācās pārvarēt bailes no maisiņā paslēptās caunādas.:) Dažiem tas īpašas emocijas neraisīja, kamēr citi tā arī nesadūšojās tikt pie kārumiem. Kad ļaudis saka, "Kārumus vai izjokosim" es tiešām esmu ieintriģēta- kāds joks tad atnācējiem ir padomā! Diemžēl tālāk par jēlām olām un atzīšanos, ka joks nav sagatavots, tā arī netikām... Ā, nē, bija viena anekdote. Diezgan smieklīga.

Anniņa: "Mam, Es skolā iemācījos skaitīt līdz desmit!"
Mamma: "Nu, nu?"
Anniņa: "Viens, trīs, četri, pieci, 6,7,8,9,10!"
Mamma: "Un kur divi?"
Anniņa: "Divi- dienasgrāmatā!" :)

Lielajam mošķu vairumam noplūstot, nolemām iepazīties ar kaimiņiem. Kad tad, ja ne šādā vakarā! :) Trīs no 7 kāpņutelpas dzīvokļu durvīm izrādījās atvērtas jokiem. Dēls noorganizēja spēli: trīs jautājumi- ja atbildat pareizi jūs, tad konča no mums, bet, ja atbilde nepareiza, tad saldumiem bagātāki kļūstam mēs! :) Visi iesaistītie likās gana ieinteresēti un bešā nepalika neviens.  Arī ķirbi grebām/urbām. Sikspārņus līmējām. Svinējām, vienvārdsakot! Boo!:)