Smaržo maize Vēveros.


Uz Saulgriežu viļņa gribu ar jums parunāt arī par pašu ceptu maizi. Lai arī notikums ar maizi, ko piedzīvoju, vairs nav pirmā svaiguma, tomēr šādi notikumi, gluži kā pati mājās ceptā maize, tik ātri nebojājas.

Bija maija beigas, kad darbnīcu cikla "Piebalgas seno un jauno amatu prasmes" ietvaros Vecpiebalgas "Vēveros", tika rādīts maizes cepšanas process. Pati ierauga un mīklas gatavošana - iejaukšana, mīcīšana, raudzēšana - gan palika aiz kadra; skatītāji, tostarp mūsģimene, pievienojās procesam tikai uz krāsnī šaušanas un ārā ņemšanas brīdi. Tas bija burvīgs piedzīvojums vienā no pirmajām vasaras naktīm- tādām, kurā mēness un saule apaļi debesīs satiekas, viens mostoties, viens gulētejot. Līdz ar krēslu sāka salt degungals, odi spindza pie ausu ļipiņām, tāpēc viss sildošais maizes cepšanas process atmiņā iegūlies kaut kā īpaši.



Par krāsns gatavību uzņemt maizi liecina tās mutē iebērto miltu uzvedība- ja milti aizdegas ar liesmu, tad kukulīšiem vēl jāpagaida. Ja tomēr milti tikai skaisti nogruzd- ir īstais brīdis! Ar katru no kustībām šajā procesā, protams, saistās kāds ticējums. Mēs pieredzējām, kā piepildās tas par pēcpuses pagriešanu maizes krāsnij un maizes kukuļu plaisāšanu.:) Bet pirms tās plaisāšanas- kukulīšu apmīļošana miklām rokām, guldīšana uz kļavlapu palagiem, spēka zīmes uzvilkšana. Pēdējais minētais process dēlam palicis atmiņā vissiltāk.






Maizīte gatava, kad, pa to paklaudzinot, dzirdama dobja skaņa, bet, pieliekot ausi tuvāk, dzirdama tāda kā čaukstoņa, kā sprakšķēšana. Un nekas vēsā vasarsvakarā tukšā dūšā negaršo tik labi, kā maizes krāsnī cepta rudzu maize!!! Protams, varbūt ir vēl kas, bet mums nekā cita tobrīd nebija, tāpēc šī garša kopā ar pārējām sajūtām nu nogūlusies ļoti dziļos un īpašos atmiņu apcirkņos...





Paldies viesu uzņēmējiem, krāsns kūrējiem un maizes cepējiem Edgaram un Vitai Žīguriem! Ar nepacietību gaidu jūlija vidu, kad būs iespēja piedzīvot trešo meistarklasi minētā projekta ietvaros. Krāsosim dzijas ar dabas krāsvielām. Brīnišķīgi! Tiekamies!

Read more...

Pēcjāņi.

Šogad manu mīļo, īsto saulgriežu nakti Piebalgā piepūta vējš un pieslapināja šļakatas no debesīm. Tādā purgā, tautā saka, saimnieks pat suni laukā nedzenot. Noskaņojuma braukt uz tuvāko kalnu un piedalīties pagāndraugu ugunsritos iekāriena nebija...
Bet izlīgojāmies tam paredzētajās kalendāra dienās.
Svētki, kā zināms, ir pati svētku gaidīšana, tāpēc pirms līgodienas iemetāmies vecmammas dārzā balandas iznīdēt, piekopām šķūni, pārdzinām zosis citā aplokā, un piešiverējām visu citu, kas alka piešiverēšanas. Rosīšanās, sanākšana, pucēšanās... Žēl, ka kalmju, upesmētru, jasmīnu un meiju smaržu bildē neielikt... Tā gribētos!... Un tad vīgriezes, sarkanā āboliņa, pīpeņu- jā arī tās!, madaras, ugunspuķes smaržu! Visas smaržas- kūpinātu zivju, tikko sieta siera, meža zemeņu, karstas saules un zilu debesu smaržu ieskaitot!...





























Saules rats turpina griezties. Guņi degti. Gada otra puse sākta. Gaiši.

Read more...

Burtošanās.


Tiku pieaicināta uzburt īpašu mirkli Jaunpiebalgas mazākajiem Ģimeņu dienā jūnija sākumā! Tā tapa iniciāli Jaunpiebalgas mazākajiem...





un mazākajām...





Amats rokā! Ja vajadzīgas nelielas, bet noderīgas dāvaniņas mazajiem radiņiem, vai, piemēram, mazajām bērnudārza grupiņām, gaidu ziņu! 

Read more...

Dzirkstiņu cēliens.


Tad nu tā. Maijā mana jau tā retā blogošana aprāvās pavisam un tam ir daudz pavasarīgi darbīgu iemeslu. Viens no tiem- dzimtas mājas Jaunpiebalgā. Ja atcerieties, stāstīju, ka pērngad decembrī tiku pie īpašuma. Kamēr kādam tas izklausās vareni, uzreiz paskaidrošu, ka šim varenumam ir cena. Un sākas tā ar ikgadēju zemes nodokli pārsimt eiro apmērā. Pēc tam tie ir nekopti meži un neizretinātas jaunaudzes, aizauguši augļu dārzi, bojāts jumts mājai, piebirusi aka, pussabrukusi klētiņa, utt. Darbiem neredz galu! Un tas ir tik fantastiski!!! Kolīdz zemē sasūcās pēdējais sniegs, sāku rīkot mērķtiecīgas talkas. Pirmā talka- mājas atbrīvošanas talka. No mājaspriekšas pazuda izstīdzējušo plūmju/ķiršu/ceriņu audzes. Visžēlīgi atstājām pa kādam zaram no katra, jo, lai arī mājai papildus mitrumu nesoši, vecie stādījumi manās acīs tomēr ir bagātība- manas dzimtas mantojums.






No plūmju, ķiršu un kļavu džungļiem atbrīvojām klētiņu. Fantastiski, kā spēj aizaugt viens augļu dārzs, kurš ik gadu mēslojas ar savām lapām!!!


Pavasara plaukumsākumā izstaigājām vecās cirsmas- tagadējās jaunaudzes. Aizaugušas arī vecās pļaujamplatības... Darbs dzen darbu.




Bebru nopludinātajās pļavās tagad dīķu kaskāde. Ūdriem, ūdelēm, jenotiem, gārņiem un citiem zivēdājiem ko nenopriecāties! :)


Augļu dārza talkas turpinājās, līdz pumpuri jau bija nepielūdzami. Burtiski pāris nedēļu laikā kailā apkārtne ietinās koku lapu un gārsas villainē.



Pavasara plaukumā izsūtīju draugiem īsziņas ar lūgumu nemest laukā retināmo un iedāvināt zaļu dāvināmo, ja nu pie dārza darbiem kas paliek pāri. Tā tiku pie kaudzes ziemciešu un garšaugu, ko saspraudu visos pakšos, kur tagad parādījusies saulesgaisma. :)





Apaļās augļu pagalītes nolēmu pagaidām sakārtot gubiņā. Atzīšos, ka nācās taustīties pēc pareizās kraušanas tehnoloģijas, un lietā tika liktas bērnīb`sdienās tetri spēlējot gūtās iemaņas. :D




Sagaidīju ābeļziedu laiku. Agrajā pavasarī, kamēr gaidīju ābeles mostamies paspēju dažus piemājas kokus izfrizēt. Pulka darba palika nākampavasarim. Rādās būs ābolu gads. Šīs vasaras mērķis- noskaidrot, kādu šķirņu āboli aug manā saimniecībā.



Liels bija mans pārsteigums, kad zāģējot plūmju un ķiršu džungļus atradu noslēpušos kastaņkoku! Kā pateicību par atbrīvošanu, koks vēlāk dāvāja man brīnišķīgas, baltas sveces...


Tūlīt pēc pavasara cēliena strauji sakuploja zāle. Mans tētis mēdz teikt, ka Dzirkstiņos pat slota, iesprausta zemē, sāktu lapot. Taisnība. Gadiem kritušo lapu un zāles slānis izveidojis pamatīgu trūdvielu kārtu un tādējādi viss te aug griezdamies. Tāpēc tūlīt aiz pavasara cēliena seko vasaras- pļaušanas, trimēšanas- cēliens. Esmu iemācījusies visai veikli manevrēt ar trimeri un pāris dienu laikā tieku galā gan ar lekno gārsu un pienenēm pagalmā, gan ar metrīgo zāli starp ābelēm.


Nākamais apjomīgais darbs paredzēts jau šajā nedēļas nogalē. Klēts nojaukšanas talka.Vēl pirms padsmit gadiem vienā klētiņas galā bija saimniecības noliktava, otrā dzīvoja piena devēja- gotiņa. Rosība beidzās, kad tagadējā Lejas Dzirkstiņu mājas iedzīvotāja un morālā saimniece- vectēva māsa- vairs nebija spējīga tikt galā ar smagajiem darbiem. Klēts jumts pa šo laiku iebrucis. Zem klēts uz dzīvi apmetusies bezbailīgu āpšu kolonija. Šie racēji ne tikai izcaurumojuši visus klētiņas pakšus, bet izcilājuši arī tās pamatus. Un man nav ne jausmas, kā mums izdosies nojaukt klēti ar dzīviem āpšiem zem tās, bet, kas jādara- jādara.



Lūk atbilde uz jautājumu, kur pazuda manas pavasara nedēļnogales un kur iespējams pazudīs arī turpmāko gadu brīvie laiki. :) Nākamreiz, kad atgriezīšos pie šīs tēmas, pastāstīšu, cik maģiski ir kopt dzimtas īpašumu un kādas patiesi brīnumainas lietas notiek šajā procesā! :)


Read more...