Par sajūtu sedziņu, bet varbūt par radošumu...


Radošumam nepieciešams "rāmis". Noteikumi. Priekšnosacījumi.
Tā mums mācīja pedagoģijas augstskolas pasniedzējas. Lai arī sākumā liekas dīvains apgalvojums, kad sāc darboties, saproti, ko tas nozīmē. Proti, grūtāk vienmēr ir "uztaisīt kaut ko attīstošu mazulim" kā "uztaisīt ko attīstošu mazulim, zilos okeāna toņos, izmērā 1.20x1.20 m, izmantojot krāsu kontrastus redzes attīstībai, materiālu kontrastus taustes attīstībai". Jo vairāk priekšnoteikumu sākotnējam rāmim, jo precīzāks virziens radošumam. Ir grūti, vienvārdsakot, tā vienkārši Būt Radošam. Bet nepavisam ne grūti būt radošam noteikumu ietvaros. (Un lūdzu nejaukt ar "nosūtu tev linku ar grāmatiņu, kādu vēlos" - jo kopējot citu darbus, radošums nav klātesošs (ja nu vienīgi šis darbs jānokopē citā tehnikā vai izmantojot citus materiālus (bet nevaru iedomāties nevienu radošu cilvēku, kuram šāds darbs sagādātu baudu (lai gan... ļaudis mēdz būt dažādi...)))). :)

Lai tur vai kā:

mēŗķis bija radīt neuzbāzīgi aizraujošu vidi, kurā mazmazītiņais rotaļāsies nolikts uz grīdas. Augstākminētā krāsu palete, ar lūgumu pievienot vēl melnibaltu un sarkanu, tātad, bija mans krāsu rāmis. Zināšanas un izpratne par mazuļa vajadzībām pirmo dzīves mēnešu laikā bija radošuma zinātniskā bāze, bet neskaitāmie, gadiem iekrātie zilzilie lina, kokvilnas (t.sk. velveta), vilnas un citi materiāli- radošuma taustāmās izejvielas.


Esmu ļoti pateicīga mazā Alekša vecākiem, kas mani pierunāja (jo līdz šim uzskatīju, ka šādas sedziņas mazuļiem nav nepieciešamas, turklāt visus gribētājus solidāri novirzīju pie kolēģēm, kas šajā jomā roku jau piešāvušas) uzšūt viņu mazulim šādu sedziņu/paklājiņu. Atvirzīju savus aizspriedumus un stereotipus malā un ļāvos procesam! Un tā- gabaliņu pa gabaliņam- uztapa pirmā Mammas Roku sajūtu sedziņa...

















Joprojām domās strādāju pie iespējami lielākas sedziņas funkcionalitātes. Tas savā būtībā arī bija un ir manu aizspriedumu lielākais pamats- uzskatu, ka neviena mazuļa rotaļlieta nedrīkst būt ar vienu vienīgu, priekšpateiktu funkciju. Darba gaitā man sevi izdevās pierunāt, ka šādi pagatavota sedziņa laika gaitā, kopdarbā ar lego klučiem, automašīnītēm vai rotaļu dzīvniekiem var kļūt tiklab par "auto parku", "būvlaukumu", "mazdārziņu teritoriju" vai pilnīgi ko citu- cik vien tālu sniedzas mazā rotaļnieka iztēle...  Taču šī radošuma daļa ir atkarīga vairs ne no manis, bet no ģimenes, kurā nonāks sajūtu sedziņa. Vecāku darbiņš, tātad, būtu neielocīt sedziņu skapja tumšākajā stūrī, tiklīdz mazulis būs šķietami izaudzis no knibuļbumbuļu un tekstūru sākotnējā nodoma, bet ļaut tai būt sasniedzami redzamā vietā bērnistabā :)




Esmu priecīga un lepna par paveikto! Kā ar daudzām lietām, kas darītas vienreiz, arī šī liek gribēt turpinājumu. Šoreiz izmantoju savus materiālus, bet tiklab sajūtu sedziņa varētu tapt arī no kādas mammas, tēta vai lielā brāļa/māsas pavasara tīrīšanas laikā no skapja izliktām drēbēm- kā atmiņu klade par piedzīvoto! :) Īsāk sakot- rakstiet e-pastā vai blogger saziņas veidlapā (bloga labajā sānā) un izdomāsim foršāko sedziņu pasaulē tieši jūsu mazmazītiņajam! 

Ierakstīt komentāru