Tautas sports: orientēšanās.


Kad pirms pāris gadiem, vēl vecajā ģimenes sastāvā esot, kāds ģimenes draugs entuziastiski mēģināja pierunāt mūs skriet orientēšanās sacensībās, bijām noskaņoti visai apātiski. Likās: laika nav, darba uz laukiem vienmēr pietiek, tāla braukāšana, saņemšanās un vēl desmitiem klasisku iemeslu kāpēc kaut ko nedarīt. Acīmredzot toreiz ar pliku pierunāšanu vien nepietika. Nepalīdzēja arī piedāvājumā/uzrunā caurvītā cilvēku kategorizēšana foršajos un tajos, kas ar orientēšanos nenodarbojas. Mani, kā tolaik visai nesportiski noskaņotu cilvēku, vispār vārdot bija bezjēdzīgi! :D

Neatceros, kurā brīdī Kundziņš nolēma pamēģināt šo aktivitāti, bet tagad tā šķiet dziļa vēsture, jo nu jau otro sezonu bērni piedalās Aronas kausa izcīņā (un nē, tas nav dēļ kausa vai vietām, kā pirmajā brīdī izklausās :D). Katru otrdienu, sākot no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim, mazie orientieristi skrien savā vecuma grupā kādā no gleznainajām Vidzemes pauguraines vietām. Godīgi atzīstu, ka bērnu tētis ir tas, kurš ceļas un krīt par bērnu dalību šajā tautas sportā. Tieši viņš, lielākoties, pakārto laiku un finanses, lai bērni katru otrdienu, neskatoties uz notikuma vietu vai laikapstākļiem, tiktu piedalīties sacensību posmā. Personīgi man kā mammai ir patiess prieks noskatīties, kā bērni bez mudināšanas un spaidiem katru otrdienu uzpucējas skrienamtērpos, aprīkojas ar šim sportam nepieciešamo- karti, identiem un zīmītēm ar norādēm un dodas dabā spēlēt spēli! Pateicoties tam, ka šosezon man nācies nedaudz viņus pašoferēt, esmu guvusi pamatīgu orientēšanās āķi lūpā arī pati! Pagaidām gan tikai kā skatītājs un līdzjutējs.:)








Tie, kas ar šo tautas sportu nodarbojas, zina- tas nav par uzvaru, tas pat nav par sacensību ar citiem; tā drīzāk ir kopienas un kopības sajūta, dabas nepastarpināts tuvums, iekšējais azarts un spēles garša, kas liek gribēt katru nedēļu doties mežā, pļavās un purvos! Tā ir jēgpilna fiziska aktivitāte, kurā nav nedz vecuma, nedz dzimuma, nedz fiziskās sagatavotības vai prasmju ierobežojumu. Grupas sadalītas tik taktiski, ka priecīgi izskrienas gan paši mazākie, gan seniori; gan sportiski pieredzējušākie, gan tie, kas trasi mēro ar bērniem ķengursomās vai mellenes lasot!







Bērniem lielākoties trases ir marķētas ar lenti vai kā citādi- pazust mežā vai apmaldīties ir visai neiespējami. Meitai, piemēram, tas šajā vecumposmā ir ļoti svarīgi. Tikmēr dēls, uzkrājis pieredzi no iepriekšējās sezonas, droši dodas trasē arī tad, ja marķējums kādu iemeslu dēļ posmā nav paredzēts. Tad māsai atliek paļauties uz brāļa prasmi nolasīt karti un kompasa mērījumus. Kamēr brālis šai lietai pieiet ļoti tehniski, mazā sieviete bieži balstās uz savu intuīciju un reti kļūdās. :)





Interesanti, ka līdz šim orientēšanās manā apziņā bija tikai kā viena no visai fiziski nogurdinošām disciplīnām skolas sporta stundās :D (jā, Jaunpiebalgas vidusskolā fizkultūras stundās mēdzām to darīt; tikai vēlāk, kad bērni uzsāka skolas gaitas, uzzināju, ka ne visās skolās šis sporta veids tiek praktizēts! :)) Tagad, kad esmu saistīta ar šo tautas sportu caur bērniem, uzzinu, ka visā Latvijā ir ļoti prāvs pulks cilvēku, kas ar prieku nodarbojas ar orientēšanos!

Un, ņemot vērā, ka viens kārtīgs orientierists mīl dabu, sporto kopā ar ģimeni, māk orientēties apkārtnē, nolasot karti un debespuses kompasā, gandrīz vai pati sāku iedalīt cilvēkus foršajos un tajos, kas ar orientēšanos nenodarbojas! :D:D:D
Tiekamies Latvijas mežos un pļavās, mīļie!
P.s. nākamais posms Aronas kausam tieši mūsu pusē- Jaunpiebalgas Rempu mežā!



dabasbernulinda  – (2017. gada 8. jūnijs 09:57)  

Paldies par iedvesmu! Es arī gribu orientēties. Tieši meklēju ko tādu, ko varētu darīt sportiski ar visu ģimeni:)

Laine  – (2017. gada 8. jūnijs 12:21)  

Šis ir kas lielisks, Linda! Tiešām! Prieks, ka izdevies piepulcēt orientieristiem vēl vienu ģimenīti! :)

Laura  – (2017. gada 8. jūnijs 21:58)  

Kolosāla doma! Man nebija ienācis prātā, ka varētu izskatīt arī šādu kopā būšanu. Hmmm..izskatās aizraujoši!

Sigita Raksta  – (2017. gada 11. jūnijs 13:55)  

Šopavasar pēc divām līdzbūšanām jaunās paaudzes entuziastiem (darba ietvaros) un nelieliem mēģinājumiem izprast, ko tie apzīmējumi slēpj, es arī nedaudz pameklēju informāciju par tēmu. Uzzināju, ka netālu no mājām ir viena no treniņu vietām... Un vēl tā interesanti, ka ar šo sporta veidu pārsvarā aizraujoties cilvēki ar augstāko izglītību. :)

Ierakstīt komentāru