Ballīte bija domāta sievišķīga un tematiska, bet sanāca "Pēdējā mirkļa"! :D
Bet bija jauki tik un tā. Un reiz pa visām reizēm nostiprināju pārliecību, ka manai meitai ļoti patīk uzņemt ciemiņus, patīk rūpēties, plānot, patīk rosība apkārt, bet nepatīk būt uzmanības centrā. Ņemot vērā, ka man šāda īpašība nepiemīt, :D nav brīnums, ka bija jāpaiet 4 gadiem, lai es to ieraudzītu savā meitā! :D

Visa dāvanu saņemšana, un kūkas sveču pūšana pagāja stoiskā mierā. 
Bez liekiem paldiesiem un wow-iem.  
Bet es kā mamma zinu - Čikas mazie salūti notiek viņā iekšā. 
Man ir intraverta meita. Savādāka kā es! Daudz laimes, manu mīļo mazulīt! 
Lai šis gads mums abām ir piedzīvojumu un meitenīga prieka gads!





Ir ciemiņi. Un ir ciemiņi ar pievienoto vērtību. Un patiešām, patiešām nav tā, ka es to no viņām gaidu, bet viņas novelkot mēteļus vienmēr uzreiz ķeras pie nažiem! :D




Uz kopējā "sagatavosim ēdienu kopā" viļņa arī pirmais ballītes kopuzdevums - cepumu cepšana. Un apzīmēšana ar Pisakiem. :)






Cepuru darbnīca. Nedaudz kartona, nedaudz skavu, mazliet fliteru, spalvu un daudz izdomas!






 Zupas pauze. Zviedru zupas virtuve.


Balonus var pūst ar muti, bet var mēģināt arī ar putekļu sūcēju. Un mūsu putekļu sūcējs ir pelnījis ordeni par visu to, ar ko viņam ikdienā jānodarbojas! :) Un tētis ir pelnījis tādu pašu ordeni par viņam allaž piemītošo "kā būtu, ja..." delverību! Bet, ja lielu balonu neaizsietu palaiž pa gaisu mazā istabā, tad taisni jāpriecājas, ka tikai spuldzīte izsista un ziepju burbuļi izlieti! :)





Svečturu darbnīca. Burka + līme + fliteri.


Un tad galvenais - kūkas ēšana! Un gandrīz kā Pūk` Vinnijam- divas kūkas, viena Emīlija. Šokolādes burti, kas turpmāk padarīs vieglu ne vienu vien dzimšanas dienu! :) Ā, un svecītes, kas pēc nopūšanas atdzīvojas - pilnīgi neplānots, bet diezgan jautrs pasākums! :)









Kartons cepurītēm - Jāņa Rozes grāmatnīca
Fliterstriķis - Abakhan Fabrics 0,22LVL/m
Baložu spalvas - Abakhan Fabrics 0,09LVL/gbGaldauts - Mežroze 1,34LVL/m
Milzu baloni - Tiger 1LVL/gb
Galdauts - Mežroze 1,34LVL/m
Cepumu zīmuļi un šokolādes burti kūkai- Rimi
Svečturītis Ūdensroze - Tiger 2LVL
Svētku karodziņu virtene - Mammas Rokas

Parasti gada beigās atskatos uz sadarīto. Iepriekšējie gadi nesuši salīdzinoši lielas pārmaiņas manā karjerā. Šis, turpretī, vairāk dāvājis pārmaiņas man pašai. Lielāku iekšējo mieru, pārliecību, skaidrāku gribu un tikpat skaidru vērtību apzināšanos. Šis gads man dāvājis atbildes uz daudziem neskaidriem jautājumiem. Man ir vairāk atbilžu. Un tas, manuprāt, ir ļoti vērtīgs ieguvums.

Šo blogdarba gadu uzsākot neatskatīšos uz padarīto, bet gan uz to, kas ir šeit un tagad.


*) bērni, kas uz bērnudārzu dodas ar prieku! (kas nozīmē, ka man nav jāraizējas par to, ka strādājot daru pāri bērniem)

*) šūšanas nodarbību cikls Ērgļu arodvidusskolā!(pavisam jauna pieredze, kura vismaz pagaidām man ļoti iet pie sirds)


*) jauns draudziņš  - overloks!  (ilgi lolots sapnis un pašas rokām - Mammas Rokām - nopelnīts)


*) publikācija februāra žurnālā "Una" un šī mēneša beigās gaidu ciemos arī "Mūsmājas"!



Priekpilni jaunus izaicinājumus gaidot

Laine Zaubes mežiņā

Atceros sensenos laikos - pirmajā klasē - ar skolotāju Laimu Kazerovsku lējām svecītes. Mazas, mazītiņas - mednieku patronu plastmasas čaulītēs. Un nesām sniegā atdzist. Un tās tiešām dega! Un tā sajūta - nu tā, ka pats var pagatavot sveci, kas tiešām arī deg- tā toreiz man - mazajai Lainei- bija epifāniska: " Tātad manos spēkos ir pagatavot sveci, kas tiešām deg! Tas nozīmē, ka cilvēka spēkos ir darīt un radīt īstas lietas! Ne tikai rūķīšus ar dzijas matiem līmēt uz kartona vai  pupiņas burkās bērt slāņos, vai zīmēt kokus...
Es varu ne tikai radīt mākslu un darīt kaut ko abstraktu un pa jokam, bet es spēju pagatavot ko tādu, kas man tiešām noder!"


Un pēc 23 gadiem es atkal izlēju sveci. Nē, tiesa, bija kāds neveikls mēģinājums to izdarīt arī manos zaļās jaunības gados, taču tad kaut ko nošāvu greizi ar diegu un sveces tā arī neaizdegās :)... Kas, protams, atsita man vēlmi pēc šīs nodarbes uz ilgu laiku....

Bet pēdējā laikā, varbūt Ziem`svētku iespaidā, varbūt vienkārši raugoties uz arvien pieaugošo reciklējamā parafīna kaudzi, manī parādījās nepārvarama vēlme svečot! Tik spēcīga, ka uzreiz apzvanīju potenciālos radošos eksperimentētājus un pratināju ar jautājumiem par labākajām daktīm, tehnikām, paņēmieniem. Lielākā daļa sūtīja mani gūglēt. :) Un taisnība arī tā, ka gūgle ir sveču eksperimentu pilna. Atliek vien atrast sev piemērotākos!
Pēc uzstādījuma "Lēti, reciklēti, ātri, nečakarējoties" atradu vairākus sveču pagatavošanas variantus. Tik daudz, ka būtu pieticis normālai tematiskai ballītei. Bet ballīti tā arī neizdodas uzorganizēt, jo mani Ērgļu draugi mani regulāri uzmet.:)

Bet vienu sveču taisīšanas variantu nejauši izdomāju pati. Tieši manā stilā un pilnīgi precīzi iekļaujoties augstākminētajās prasībās. :D
Un, lai Gūglei būtu ko cilvēkiem rādīt, publicēšu savu darbu gaitu visā krāšņumā! :D


1) Vajadzēs: nevajadzīgu metāla tvertni, sveču "atgriezumus", kokvilnas šņorīti, sviestpapīru. Nazi. 

Gudras meitenes parafīnu kausē ūdens peldē. Nepacietīgās - pa taisno toverī uz keramiskās virsmas "uz lēnas uguns".


2) Sagatavo dakti. Par dakti biju makten noraizējusies. Pētīju mājās esošās sveces - tām deglis bija smuki sapīts pīnītē... Man šķita, ka, ja vien nedabūšu savā īpašumā šādu pīnīti, tad pašdarinātu sveci manā mājā  ieraudzīt neizdosies. Biju pussoļa attālumā no dakts iegādāšanās i-netā, kad tomēr nospriedu pirms tam pamēģināt darboties ar kaut kad K-Rautā iegādātām parastām kokvilnas striķīša spolēm.

Dakti pagatavoju vienkārši: samērcēju nogriezto striķīti izkusušajā parafīnā.





3) Ieriktē degli uz sviestpapīra strēmeles, uzlej izkausēto parafīnu, pagaida, kad tas padziest un saloka papīru uz pusēm. :) Un tad ar naža taisno daļu piegludina, līdz izveidojas svecei līdzīgs priekšmets :D


4)Un tad noliku savu darinājumu atdzist. Pēc atdzišanas nogriezu svecei pieklājīgu apakšu.

Mēs visas zinām, ka līdzās mīļajiem vaidziņiem, dzidrajiem smiekliem, mīļuma pilniem apskāvieniem, mamīhuds nozīmē arī ne vienmēr kārtīgu māju, miega badu, puņķus, vēdergripas, un citas ne pārāk pūkainas lietas. Bet mēs nečīkstam - mēs rīkojam ballītes arī tad, kad priecāties īsti nav iemesla!

 Ballīte, par kuru rakstīšu, notika vairāk kā pirms nedēļas. Tik` "hop" negribējās teikt pirms pārlēkšanas.
Tagad, kad draudzēšanās ar mazajiem matu kukaiņiem mums aiz muguras, varu pastāstīt, ka pirms nedēļas mums bija Utu ballīte! Patiesībā jau tikai tematiskas vakariņas ģimenes lokā. Bet par visu no sākuma...

Kādu dienu ieraudzīju, ka viens no bērniem ik pa laikam cītīgi pakasa galvu. Nu tā uzkrītoši cītīgi un vairākas reizes. Palūkojos tuvāk un ieraudzīju to, ko patiesībā dzīvē nekad nebiju redzējusi - dzīvu uti. Mazu, mazmazītiņu un tomēr neapšaubāmi kustošos radījumu. Tik mazu, ka ar aci apskatot man tuvākajā pieejamajā redzes zoom-ā  to bija grūti definēt kā kukaini. Ja vien tas nekustētos. Uh... teikšu godīgi - ārēji centos neizrādīt, bet iekšēji manī plosījās vētra!
UTS! Kādā veidā??? Kā es nepamanīju agrāk? No kurienes? Ko darīt? PAR KO MUMS TAS??? :D:D:D:D:D
Es piedzimu un dzīvoju laikā, kad zēla un plauka mīts par to, ka utis ir tikai netīreļiem un sušķiem. Ka ģimenei jābūt kā minimums nelabvēlīgai, lai tiktu pie utīm. Un atliek tikai nedaudz pagūglēt, lai saprastu, ka nekur tālu no šī mīta neesam atkāpušies šobaltdien. Bet patiesība ir tāda, ka utīm labāk patīk dzīvot tīros un koptos matos. Vēl viena patiesība: pedikuloze, kas vismaz manā prātā likās apmēram tikpat sen aizmirsta slimība kā mēris :), joprojām ir aktuāla - to apliecina ne tikai draugu un radu pieredze, bet arī aptiekāri.

 Neviens par to skaļi nerunā. It kā jau nav ar ko lepoties- utis un utis - tiec vaļā un lieki neplāties. Taču manā gadījumā tas nozīmētu atbalstīt mītu par to, ka utis ir kas ļoti apkaunojošs. Un tāpēc es nolēmu, ka jātop šim rakstam. Lai padalītos pieredzē un vajadzīgā brīdī liktu justies labāk kādam, kurš būs līdzīgā situācijā. :)

Tad lūk ko darījām mēs pēc tam, kad konstatējām vienam ģimenes loceklim utis:

1) sameklējām informāciju gūglē - kā izskatās utis, kā vairojas, kā rodas, kā tikt no tām vaļā.
2) iegādājāmies pret+utu līdzekli aptiekā (mēs sākumā pirkām Paranit eļļu, pēc 5 dienām Paranit šampūnu - otrais ir nesalīdzināmi vieglāk lietojams!!!)
3) bija sestdiena - piezvanījām bērnudārza audzinātājām un pastāstījām par savu problēmu. Viņas pastāstīja, ka šādos gadījumos uz izglītības iestādi dodas mediķis un pārbauda situāciju.
 Zinu, ka ir mammas, kuras kaunējas izpildīt šo punktu un cer tikt galā klusiņām savā nodabā. Taču realitāte ir vienkārša - utis, ja tās ir visam kolektīvam, ir arī jāārstē visam kolektīvam. Pretējā gadījumā jūs pakļaujat sevi iespējai uzsākt cīņu, kas nebeigsies pirmajā raundā.
4) Paņēmām lielo plastmasas maisu un sametām tajā visu gultasveļu ( jo mūsu bērniem nav deklarētas gultasvietas :)), mīkstās rotaļlietas, āra apģērbu, cepures utt. - visu, uz kā teorētiski varēja atrasties kāds kukainis. Mums nebija lietu, ko kādu iemeslu dēļ nedrīkstētu mazgāt veļasmašīnā vairāk kā 60 grādu temperatūrā, tomēr, ja būtu, tad tās esot jānobēdzina plastmasas maisos kaut kur patālāk un 2 nedēļām.
5) Visi (neskatoties uz to, ka utis atradām tikai vienam no mums) izgājām procedūru ar speciālo līdzekli.
6) Sarīkojām ballīti!
7) Dzīvojām mājās piecas dienas un pēc tam atkārtojām procedūru
8) Devāmies pie ģimenes ārsta un guvām atzinumu, ka parazīti ir prom un varam atgriezties ierastajā ikdienas ritmā.

Esmu izkopusi māku "nerunāt pa priekšu notikumiem"  līdz spīdumam! :D
Pati par sevi nobrīnījos, kad pēc pirmās rotaļlietu gatavošanas nodarbības Ērgļos sapratu, ka nevienam blogpasaulē par to vēl neesmu stāstījusi! :)

Vienvārdsakot - pagājušā gada nogalē mani uzrunāja Ērgļu arodskolas sociālā projekta koordinatore Inita. Uz vaicājumu, vai es būtu ar mieru projekta ietvaros novadīt kādu rotaļlietu šūšanas nodarbību Ērgļu arodskolas jaunajām māmiņām, es, pārāk gari nedomājot, atbildēju apstiprinoši un