Citāda ballīte jeb stāsts par māmiņbūšanas netīro pusi. :)

Mēs visas zinām, ka līdzās mīļajiem vaidziņiem, dzidrajiem smiekliem, mīļuma pilniem apskāvieniem, mamīhuds nozīmē arī ne vienmēr kārtīgu māju, miega badu, puņķus, vēdergripas, un citas ne pārāk pūkainas lietas. Bet mēs nečīkstam - mēs rīkojam ballītes arī tad, kad priecāties īsti nav iemesla!

 Ballīte, par kuru rakstīšu, notika vairāk kā pirms nedēļas. Tik` "hop" negribējās teikt pirms pārlēkšanas.
Tagad, kad draudzēšanās ar mazajiem matu kukaiņiem mums aiz muguras, varu pastāstīt, ka pirms nedēļas mums bija Utu ballīte! Patiesībā jau tikai tematiskas vakariņas ģimenes lokā. Bet par visu no sākuma...

Kādu dienu ieraudzīju, ka viens no bērniem ik pa laikam cītīgi pakasa galvu. Nu tā uzkrītoši cītīgi un vairākas reizes. Palūkojos tuvāk un ieraudzīju to, ko patiesībā dzīvē nekad nebiju redzējusi - dzīvu uti. Mazu, mazmazītiņu un tomēr neapšaubāmi kustošos radījumu. Tik mazu, ka ar aci apskatot man tuvākajā pieejamajā redzes zoom-ā  to bija grūti definēt kā kukaini. Ja vien tas nekustētos. Uh... teikšu godīgi - ārēji centos neizrādīt, bet iekšēji manī plosījās vētra!
UTS! Kādā veidā??? Kā es nepamanīju agrāk? No kurienes? Ko darīt? PAR KO MUMS TAS??? :D:D:D:D:D
Es piedzimu un dzīvoju laikā, kad zēla un plauka mīts par to, ka utis ir tikai netīreļiem un sušķiem. Ka ģimenei jābūt kā minimums nelabvēlīgai, lai tiktu pie utīm. Un atliek tikai nedaudz pagūglēt, lai saprastu, ka nekur tālu no šī mīta neesam atkāpušies šobaltdien. Bet patiesība ir tāda, ka utīm labāk patīk dzīvot tīros un koptos matos. Vēl viena patiesība: pedikuloze, kas vismaz manā prātā likās apmēram tikpat sen aizmirsta slimība kā mēris :), joprojām ir aktuāla - to apliecina ne tikai draugu un radu pieredze, bet arī aptiekāri.

 Neviens par to skaļi nerunā. It kā jau nav ar ko lepoties- utis un utis - tiec vaļā un lieki neplāties. Taču manā gadījumā tas nozīmētu atbalstīt mītu par to, ka utis ir kas ļoti apkaunojošs. Un tāpēc es nolēmu, ka jātop šim rakstam. Lai padalītos pieredzē un vajadzīgā brīdī liktu justies labāk kādam, kurš būs līdzīgā situācijā. :)

Tad lūk ko darījām mēs pēc tam, kad konstatējām vienam ģimenes loceklim utis:

1) sameklējām informāciju gūglē - kā izskatās utis, kā vairojas, kā rodas, kā tikt no tām vaļā.
2) iegādājāmies pret+utu līdzekli aptiekā (mēs sākumā pirkām Paranit eļļu, pēc 5 dienām Paranit šampūnu - otrais ir nesalīdzināmi vieglāk lietojams!!!)
3) bija sestdiena - piezvanījām bērnudārza audzinātājām un pastāstījām par savu problēmu. Viņas pastāstīja, ka šādos gadījumos uz izglītības iestādi dodas mediķis un pārbauda situāciju.
 Zinu, ka ir mammas, kuras kaunējas izpildīt šo punktu un cer tikt galā klusiņām savā nodabā. Taču realitāte ir vienkārša - utis, ja tās ir visam kolektīvam, ir arī jāārstē visam kolektīvam. Pretējā gadījumā jūs pakļaujat sevi iespējai uzsākt cīņu, kas nebeigsies pirmajā raundā.
4) Paņēmām lielo plastmasas maisu un sametām tajā visu gultasveļu ( jo mūsu bērniem nav deklarētas gultasvietas :)), mīkstās rotaļlietas, āra apģērbu, cepures utt. - visu, uz kā teorētiski varēja atrasties kāds kukainis. Mums nebija lietu, ko kādu iemeslu dēļ nedrīkstētu mazgāt veļasmašīnā vairāk kā 60 grādu temperatūrā, tomēr, ja būtu, tad tās esot jānobēdzina plastmasas maisos kaut kur patālāk un 2 nedēļām.
5) Visi (neskatoties uz to, ka utis atradām tikai vienam no mums) izgājām procedūru ar speciālo līdzekli.
6) Sarīkojām ballīti!
7) Dzīvojām mājās piecas dienas un pēc tam atkārtojām procedūru
8) Devāmies pie ģimenes ārsta un guvām atzinumu, ka parazīti ir prom un varam atgriezties ierastajā ikdienas ritmā.













Sarkanā Biete  – (2013. gada 4. februāris 13:06)  

Paldies par šo ierakstu! Es kaut kā nebiju aizdomājusies, ka Latvijā utu būšana vēl joprojām tiek asociēta tikai ar konkrēu dzīvesveidu - proti, kārtīgām ģimenēm utis nav un nevar būt:):) Tad nu pilnīgi oficiāli varu paziņot, ka saskaņā ar šādiem uzskatiem, mēs esam baigākie šmuļi, jo pāris gadus atpakaļ mana lielā meita savos blondajos matos no skolas pārnesa šos iemītniekus trīs reizes pa visu mācību gadu. Mēs gan problēmu risinājām ar dabīgām metodēm - majonēze vai eļļa matos utīm neļauj elpot. Nu un viss pārējās metodes ar veļas un citu loriņu mazgāšanu un žāvēšanu.
Jums ir bijusi varen jautra utu balle:)

P.S. Paturpinot par aizspriedumiem - daži katārieši mūsu pusē lido tikai biznesa klasē, jo ekonimiskajā klasē visi krēsli esot ar utīm:):)
P.S.1. Rakstot šo komentāru, man kaut kā aizdomīgi sāka niezēt galva - nez kādēļ tā:)...

Inga Leibuka  – (2013. gada 4. februāris 13:26)  

Ai, es arī atcerējos savu bērnību, man pašai bija kaut kad skolas laikā. Tad nu mamma man tās ķēra un lasīja ar rokām laukā. Pasākums ilgstošs, man kā bērnam nosēdēt nebija viegli. Mati man bija biezi un gari. Bet kad brālim bija, tad atrisināja to ātrāk - noskuva viņam matus:)

Una  – (2013. gada 4. februāris 14:23)  

Kad meitai bija utis (un tās skolā ne reizi vien dabūtas), arī zvanīju klases audzinātājai, brīdināju, lai pārējos ar' aizdzen pie skolas māsiņas. Lai mūsu cīniņam kāda jēga. Bet kas nekait ar mūsdienu līdzekļiem matus tīrīt. Man (un noteikti, ka ne tikai man vienai) savulaik mušu indi pūta matos un tad - maisiņu ap matiem. Koda tā inde nejauki!
P.S. Un tās griestu utis jums traki jautras!

Ezdeins  – (2013. gada 4. februāris 14:26)  

nix šampūns (nopērkams aptiekās) ir labs ārstēšanas un profilakses līdzeklis - ieteikts un pārbaudīts.

Ilze  – (2013. gada 4. februāris 15:03)  

Arī es sajutu vēlmi pakasīt galvu, kamēr lasīju rakstu......un atcerējos, kā pati tiku savos, līdz jostasvietai garajos matos, pie utīm - tās atveda brālēns no savulaik slavenā Arteka.. :D
..un tā kā, šķiet gan odiem, gan utīm liekos gana garda, tad nācās ar tām sastapties vēl dažas reizes skolas laikā, pat vidusskolā un augstskolā....varu likt roku uz sirds, nu toč neatbilstu nelabvēlīgas ģimenes atvases raksturojumam.. :D
un kad sensenos laikos manā audzināmajā klasē arī uzradās mīlīgie kukainīši, tad iekšēji kritu panikā, jo nudien negribēju "draudzēties" ar šiem vēl kādu reizi...... un, jā, man ir dalītas sajūtas iesēžoties kinoteātra mīkstajos krēslos.. :D

susurampapedam  – (2013. gada 4. februāris 15:22)  

Manas meitas bērnudārzā utu ballīte beidzās pirms kāda laika. Visiem lika dot līdzi ķemmes ar ciešiem zariem, neļāva nest līdzi miega mantas un ieteica meitenēm pīt ciešas bizes. Mums paveicās un tikām sveikā. Bet pārsteidza daudzu vecāku attieksme, vairums vainoja bērnu dārza audzinātājas, tās bija novestas līdz asarām.

Laura  – (2013. gada 4. februāris 15:37)  

Sasmējos par Sarkanās Bietes komentāru par galvas niezēšanu :) Man arī lasot šo rakstu sāka niezēt galva :)
Bet vispār - liels paldies Tev par šo rakstu! Mūs gan utis vēl nav apciemojušas, bet, ja kādreiz gadīsies, tad vismaz zināšu, ka nav jau nekas traks! :)

Sančita  – (2013. gada 4. februāris 16:00)  

Lasot bija jāsmaida:) Viens optimistisks stāsts par kaut ko it kā tik neforšu:)

Baiba  – (2013. gada 4. februāris 16:37)  

Mūsmājās vēl nav bijuši utu svētki, bet mums ļoti patīk pārlasīt Lindgrēnas grāmatā par Madikenu stāstiņu, kur tika rīkoti utu "svētki"! Iesaku izlasīt.

Inese  – (2013. gada 4. februāris 22:48)  

Es ar biju šo mītu varā, un biju patiesā šokā, kad manai princesei šie nelūgtie viesi saradās!!! Es gan aprobežojos ar cīniņu pret sekām, jo īsti nebija noskaidrojams, no kurienes viešņas ieradušās - mazajai bērnu dārzs, lielajam puikam skola vai vēl kur citur... Bet mums paveicās, tikām vaļā ātri un uz neatgriešanos - vismaz pagaidām :)

Una  – (2013. gada 5. februāris 01:55)  

Man ar niez galva pašlaik. :) Amerikas skolās arī utis ir normāla parādība, kā es dzirdu no skolasbērnu vecākiem.. Tā ka gan jau arī mēs līdz tam nonāksim. :)

RitaGri  – (2013. gada 5. februāris 14:34)  

Labajā galvas pusē aiz auss ieniezējās:)
Es arī pārvedu šos kukaiņus no tautu draudzības nometnes Arteka, un,kad no garajiem matiem nevarēju izlasīt visas gnīdas, tad šķīros arī no bizes... Nu jā, senākos laikos - mušu inde, dzērvenes un kaut kāda smirdīga ziede bija...
Un manai meitai arī bija gana gari mati...

Diāna Blūma  – (2013. gada 6. februāris 10:04)  

Vairākus gadus atpakaļ, kad mana lielā meita mācījās 5.klasē mums šī sērga bija dikti.. dikti... pazīstama. Un pateicoties tevis pieminētajiem iemesliem (utis jau ir tikai nelabvēlīgām ģimenēm), mani pūliņi bija kā cīniņš ar vējdzirnavām.
Tad, kad sapratu, ka skolotāja laikam nenodod informāciju citiem vecākiem, tad saņēmos drosmi vecāku sapulcē un stāstīju par nespēju tikt vaļā no utīm tikai pašas spēkiem. Ja jūs redzētu tos skatienus :D Protams, ka utis laikam bija tikai mūsu ģimenei :D
Tā nu mums bija viens murgains mācību gads, kad mazgājām milzīgi garus, blondus, lokainus matus ik pa 2 nedēļām ar visādiem utu šampūniem. Atceros to kā baisu murgu...

Laine  – (2013. gada 6. februāris 11:48)  

Paldies par komentāriem! Domāju, ka daudzām mammām šie būs kā emocionāls atbalsts - sak` nav ko kaunēties! Utis un utis! No big deal! Nav taču kaut kādā neķītrā ceļā iegūta kaite! :)

Un, jo vairāk runāju ar draugiem un paziņām, jo vairāk saprotu, ka tik daudzi klusiņām šo sērgu ir izslimojuši! Visšokētākā bija kāda mamma, kuras ģimenē utis bija tikai vienam bērnam - tam, kurš vēl negāja ne skolā, ne dārziņā! Toties braukāja ar sabiedrisko transportu! :)

Drusku mani tomēr skumdina tā tendence, ka utis vairumā gadījumu atkārtojas...
Arī jūsu komentāros lasu, ka daudzi ar pirmo reizi netiek vaļā. Mēs tpu, tpu, tpu - pagaidām priecājamies. Bet šampūns tālu nav nolikts - ja nu kas. :)

Ierakstīt komentāru