Radīt sveci. Dzejniekiem.

Atceros sensenos laikos - pirmajā klasē - ar skolotāju Laimu Kazerovsku lējām svecītes. Mazas, mazītiņas - mednieku patronu plastmasas čaulītēs. Un nesām sniegā atdzist. Un tās tiešām dega! Un tā sajūta - nu tā, ka pats var pagatavot sveci, kas tiešām arī deg- tā toreiz man - mazajai Lainei- bija epifāniska: " Tātad manos spēkos ir pagatavot sveci, kas tiešām deg! Tas nozīmē, ka cilvēka spēkos ir darīt un radīt īstas lietas! Ne tikai rūķīšus ar dzijas matiem līmēt uz kartona vai  pupiņas burkās bērt slāņos, vai zīmēt kokus...
Es varu ne tikai radīt mākslu un darīt kaut ko abstraktu un pa jokam, bet es spēju pagatavot ko tādu, kas man tiešām noder!"

***

Un pēc 23 gadiem es atkal izlēju sveci. Nē, tiesa, bija kāds neveikls mēģinājums to izdarīt arī manos zaļās jaunības gados, taču tad kaut ko nošāvu greizi ar diegu un sveces tā arī neaizdegās :)... Kas, protams, atsita man vēlmi pēc šīs nodarbes uz ilgu laiku....

Bet pēdējā laikā, varbūt Ziem`svētku iespaidā, varbūt vienkārši raugoties uz arvien pieaugošo reciklējamā parafīna kaudzi, manī parādījās nepārvarama vēlme svečot! Tik spēcīga, ka uzreiz apzvanīju potenciālos radošos eksperimentētājus un pratināju ar jautājumiem par labākajām daktīm, tehnikām, paņēmieniem. Lielākā daļa sūtīja mani gūglēt. :) Un taisnība arī tā, ka gūgle ir sveču eksperimentu pilna. Atliek vien atrast sev piemērotākos!
Pēc uzstādījuma "Lēti, reciklēti, ātri, nečakarējoties" atradu vairākus sveču pagatavošanas variantus. Tik daudz, ka būtu pieticis normālai tematiskai ballītei. Bet ballīti tā arī neizdodas uzorganizēt, jo mani Ērgļu draugi mani regulāri uzmet.:)

Bet vienu sveču taisīšanas variantu nejauši izdomāju pati. Tieši manā stilā un pilnīgi precīzi iekļaujoties augstākminētajās prasībās. :D
Un, lai Gūglei būtu ko cilvēkiem rādīt, publicēšu savu darbu gaitu visā krāšņumā! :D

***

1) Vajadzēs: nevajadzīgu metāla tvertni, sveču "atgriezumus", kokvilnas šņorīti, sviestpapīru. Nazi. 

Gudras meitenes parafīnu kausē ūdens peldē. Nepacietīgās - pa taisno toverī uz keramiskās virsmas "uz lēnas uguns".


2) Sagatavo dakti. Par dakti biju makten noraizējusies. Pētīju mājās esošās sveces - tām deglis bija smuki sapīts pīnītē... Man šķita, ka, ja vien nedabūšu savā īpašumā šādu pīnīti, tad pašdarinātu sveci manā mājā  ieraudzīt neizdosies. Biju pussoļa attālumā no dakts iegādāšanās i-netā, kad tomēr nospriedu pirms tam pamēģināt darboties ar kaut kad K-Rautā iegādātām parastām kokvilnas striķīša spolēm.

Dakti pagatavoju vienkārši: samērcēju nogriezto striķīti izkusušajā parafīnā.





3) Ieriktē degli uz sviestpapīra strēmeles, uzlej izkausēto parafīnu, pagaida, kad tas padziest un saloka papīru uz pusēm. :) Un tad ar naža taisno daļu piegludina, līdz izveidojas svecei līdzīgs priekšmets :D


4)Un tad noliku savu darinājumu atdzist. Pēc atdzišanas nogriezu svecei pieklājīgu apakšu.





Es šīs sveces esmu iesaukusi par "dzejnieku svecēm". Jo tās degot atstāj pasakainus nopilējumus un rada šekspīriski puškiniskas asociācijas! :)



Nu, vai parafīns jau kūst arī jūsmājās?

Dzintra  – (2013. gada 6. februāris 16:29)  

gandrīz ātrāk nekā satīt rullītī vaska plāksni! un daudz dzejiskāk!:D

Īva  – (2013. gada 6. februāris 16:43)  

Sasodīts.. man vienreiz sanāca "fail" otrreizējā sveču pārstrāde un es veselu kalnu ar pusdzīvām svecēm kādā no megatīrīšanas reizēm izmetu laukā...
Šitais būtu noderējis, jo viena skaista veca vīna pudele prasās pēc kārtējās sveču atstātās apdares kārtas... :)

wizble  – (2013. gada 6. februāris 16:59)  

manās kūst, mazliet vienkāršākā procesā veidotas http://wizble.blogspot.com/2012/09/sveces-un-mati.html

Inese  – (2013. gada 6. februāris 17:21)  

man arī bērnības lielākais brīnums bija pašgatavota svece - deficītu laikos uz Ziemassvētkiem nebija variantu: vai nu Tu esi izredzētais, kas var tikt pie parafīna un liet sveces pats, vai arī svētkos iztiec bešā :) Mana vecmamma bija starp izredzētajiem - mums bija pat sazāģētas metāla trubiņas un sveces izdevās perfektās formās un DEGA, kas ir pats svarīgākais :)))

Vi  – (2013. gada 6. februāris 18:36)  

Ak! tavas sveces nudien tādas raisa tevis aprakstītās asociācijas :)...
Manās mājās vēl nekas nekust, bet noteikti kusīs, jo prāvais sveču atlieku krāvums prasās pēc pielietošanas un nu reiz ir tā iedvesma pareizā :)

Diāna  – (2013. gada 6. februāris 22:26)  

Atceros, bērnībā bieži lējām sveces. Tētis mums parādīja, kā no veļas striķa vidus izvilkt materiālu daktij, un tad nu mēs ar brāli lējām, kur vien varējām - olu čaumalās, plastmasas trauciņos, tualetes papīra rullīšos. Pratām ideāli nostiprināt dakti, lai nebūtu šķībi un lai dziestot parafīnā nepaliktu augšā tukšums. Zinājām, ka var iekrāsot ar lūpu krāsu, un reizēm tās lūpu krāsas svecē bija vairāk nekā parafīna, un degot dūmoja un smirdēja.
Kaut kad pirms pāris gadiem pamanīju, ka sakrājušies sveču gali, bet man taču vairs nav tās veļas auklas, kas karājās vecāku dzīvoklī pie krāsns! Veikalā pirkt striķi baidos - ja nu sintētika vai vēl nez kas. Tā nu mani bērni nekad nav redzējuši, kā lej sveces. Varbūt Tava ieraksta iespaidā jāpaskatās, kā mums te mājās ar sveču galiem un veļas striķiem.

On Green Carpet  – (2013. gada 8. februāris 08:37)  

Jau kādu brīdi maisiņā krāju dažādu sveču atlikumus, šo noteikti atvēršu vēlreiz, kad būs sakrājies gana daudz, lai rīkotos :) Paldies!

Ierakstīt komentāru