Nu kaut kā man te pēdējos mēnešus neiet ar bloglietām. :)
Atskatos uz sevi pirms 3 gadiem - mājsaimnieci, entuziasti, mazas, bet skaistas pasaulītes iedzīvotāju...
Pa šo laiku mazie vairs nemaz nav mazi un, jo vairāk laika atrodu sev, jo mazāk jums, mīļie lasītāji.
Kaut kur dziļi sirdī ceru, ka jūs pie datora vasarā pavadāt tikpat maz laika kā es, tāpēc esmu sasparojusies jaunam, darbīgam uznācienam rudenī.
Tiem, kas kādreiz mani lasīja pie rīta kafijas - par jums domāju visbiežāk. Zinu, cik nepatīkami ir, kad pazūd kāds no iemīļotiem rituāliem. Bet gaidiet! Gaidiet tumšos rudens rītus - būs! Apsolu! :)

Bet ne vienmēr atslodze no datorlietām sanāk dēļ dzīves burvīgās. Ir arī mirkļi, kad dūša pašai tik šļaugana, ka iedvesmot citus nemaz nav spēka.

Tagad, kad melnā strīpiņa garām, varu atrādīt Niklāviņa bildi. Pagājušā nedēļā mūsmāju bērnus piemeklēja temperatūras viendienītis, kurš diemžēl nolēma tuvāk sadraudzēties ar Niklāvu. Mazais mocījās ar nežēlīgām vēdersāpēm un pabijām pat slimnīcā. Joprojām netieku īstu gudra - kas, kāpēc un no kā...

Zinu, ka ir cilvēki, kuri kolekcionē āra ķemertiņu bildes. Ja atmiņa mani neviļ, tad ir pat drukāts izdevums, kurā šādas fotogrāfijas apkopotas. Es ticu, ka noteikti ir arī kāds, kas kolekcionē bildes ar Latvijas Putnubiedēkļiem! Cilvēk, ja tu šo lasi, tad pieraksti adresi: Pasaku namiņa dārzs, Zaubes mežiņš, Amatas novads. Jo šeit šodien ir tapis Putnubiedēklis!!!
Manā agrajā bērnībā mājā putnubiedēkli atceros tikai vienu reizi. Haki krāsas brezenta darba halātiņā ietītu. Oskars viņu sauca. Kā šodien atceros! Nav ne jausmas, ko Oskars sargāja toreiz mūsu dārzā. Iespējams tieši to pašu, ko šovasar sargās mūsējais - bērnības prieku un " mēs gribam un tātad varam" sajūtu. :)
Pēc vakarvakara pasaciņas "Putnubiedēklis" izlasīšanas mūsu mājas mazcilvēku padome divu biedru sastāvā nosprieda : biedēklim būt! Lai arī no putniem mums nav ko sargāt, tomēr četru mazu acu mirdzums un ideju plūsma lika tapt putnu biedēklim! Niklāva sākotnējā radošā ideja par briesmīgo putnubiedēkli ar zigzagzobiem tika at+norunāta līdz daudzmaz mīļākam dārza tēlam - vecmāmiņai ( jo viņa ir tā, kas veica pēdējo grandiozo ravēšanu:)). Sacīts - darīts. Man tika stilistes gods, kamēr mazie mākslinieki iedzīvināja sejas pantus un apgaismoja mani karkasa būvēšanas knifos. :)

Šitam puikam ir skaidrs, ka āmurs ir šķūnī, bet ja nav, tad var izmantot akmeni. Mammas piemeklētās naglas gan izrādās pārlieku lokanas...


Kamēr kāds strādā, cits skatīšanos uztver ar vienlīdz lielu nopietnību un pieeju tai - skatītājos ne vien Pate, bet arī visa zvēru varza!


Man, ja kas, ir problēma. Tā slēpjas NEspējā neiejaukties bērnu darbošanās radošajā procesā. Vai drīzāk (mierinu sevi)  izpaužas kā vēlme līdzdarboties kā trešajam dalībniekam, piemirstot, ka viņu attīstībai spēja "izdomāt pašiem" šobrīd ir daudz svarīgāka kā manējai! ;) Apbruņojusies ar "ka tik nesāktos strīds" attieksmi, deliģēju: "Brālis darīs šo un māsa šo." Uz ko māsa man pieklājīgi norāda, ka viņai nekas nav pret darbošanos KOPĀ ar brāli. Nokaunos un notinos virtuvē, ļaujot jaunatnei vienkārši BŪT.





Un rezultātā manis iecerētās vecmāmuļas vietā tapa Vecmāmiņa-Zombijs! :D:D:D:D
Jo, acīmredzot, Niklāva izpratnē Putnu BIEDĒKLIM ir jābūt biedējošam! :D


Zeme dārzā, lietavas gaidīdama (un tā arī nesagaidīdama), cieta kā akmens. Tomēr kaut kādu caurumeli tajā iebakstīt ar pūlēm tomēr izdodas. Tā nu stāv mūsu Putnubiedējamā Vecmāmuļa platā melnsejas smaidā smaidīdama un gaida pirmos biedējamos klientus. Lai arī maz ticams, ka putneļi uz šo joku uzķersies. Drīzāk jau es pati, pēc dillēm iedama, neomulīgi sajutīšos! :D


 Eh, jauka tomēr mums tā Zombīniete padevusies! Ja vēl kurmju simtus no dārza varētu iemācīt viņai aizbiedēt, tad pati personīgi pat tupeles šai piemeklētu un vēl par pārinieci pieteiktos! :) Bet pagaidām lai paliek kā ir - viņa dārzā, bet es mājā pie šujmašīnas. Un datora. Zombijvecmāmiņai darbs biedēt, man - slavu viņai gādāt. :)

Zinu jau zinu... Rakstīt par kādu pasākumu aizgājušajā nedēļas nogalē ir , tā teikt, (kā minimums) neveikli. Ņemot vērā, ka lielākā daļa latviešu atradās Mežparkā. :) Bet tie, kuri biļetes nedabūja vai, piemēram, tie, kuriem gana svarīgi liekas arī otri latviešu nacionāli-lokālie svētki - Kapu svētki :)- pagājušajā sestdienā saspietoja Jaunpiebalgā. Bet neba par kapusvētkiem stāsts. :) Stāsts par ikgadējo festivālu "Satiksimies Piebalgā", kas uz Jaunpiebalgas estrādi Gaujas ielokā sapulcē ne tikai pašus jaunpiebaldzēnus un Jaunpiebalgas viesus, bet arī visāda kalibra zināmcilvēkus!
 Un man jau ceturto gadu pēc kārtas bija tas prieks būt pasākuma vadītājai! Kopā ar skatuves kolēģi Mārci Feldbergu līdz rīta gaismai uzpasējām māksliniekus un uzmundrinājām publiku!
Bet ar draudzeni Evu, savukārt, ķērām bildes ar Latvijas esošajām, bijušajām un uzlecošajām zvaigznēm. :)

Šodien, kad mazie kārtējo reizi pievērsās mākslai (un pie reizes secināja, ka pa vasaru speciāli šim nolūkam paredzētie priekšautiņi sāk sarauties:)), nolēmu procesā ieviest papildu tehniku. Jo pirmkārt jau man pašai ļoti interesēja - vai ir iespējams krāsot ar piepūsta balona palīdzību?... Iepilināju balonā ar ūdeni sajauktu krāsu, piepūtu un mēģināju!... Un rezultātā paliku stāvam spiegdama un ar netīru kreklu. Mazie no smiekliem gar zemi! Es arī gandrīz. Tikai ne no smiekliem, bet no domām par savu negudrumu... :D
Bet tad istabā ienāca tētis! Un, it kā jau tā viss nebūtu pietiekami salaists dēlī, draiski pastāstīja mazajiem eksperimentmīļiem stāstus no kopmītņu laikiem "par meitenēm, trešo stāvu un ūdeni pildītiem baloniem"... Mums tobrīd pa rokai bija viss, izņemot "tās meitenes". Neviena galva, dvēsele un pašcieņa eksperimentā, par laimi, necieta. :)








Bet, pirms vispār sākt darbošanos, uzstādīju svarīgu noteikumu: pašiem pēcāk savākt balonu driskas no bruģa un zāliena. Lai arī noteikumu diktējot biju pārliecināta, ka vēlāk pukstēdama pati lasīšu tās driskas, tomēr ar prieku nācās secināt, ka priecīgi satraukti bērni ir spējīgi turēt solījumus! :D