Uuuuuuun aiziet pavasarī! Sagaidām pavasari pavasara ziedu, saules, izkusuša sniega, zaļu asnu un lietus lāšu krāsās! Mammas Rokas šopavasar bijušas tik čaklas kā nekad agrāk! Lielās rosīšanās rezultātā dzimis daudz jaunu ideju. Kādu laiku darbojušās miega režīmā, Mammas Rokas šogad plāno lielo atgriešanos un pat izbraucienus pa Latvijas tirdziņiem par prieku visiem maziem un ne tik maziem! Lai mums visiem gaiši!

Tātad. Trīs mēneši jaunajā Cēsu situācijā aizvadīti. Skoliņas dzīve iepazīta esot abās pusēs- gan kā vecākam, gan kā skolotājai. Šie bijuši atklāsmju, brīnumu, realitātes un jaunumu pilni mēneši. Bērniem atrastas ārpusskolas nodarbības- balets, muzicēšana un tautas sports- orientēšanās. Ziemai sākoties- baseins un sniega prieki.
Pati papildu darbiem iemanījos pieteikties korī. Cēsu Pils. Sākumā plānoju pajust, kā man kordziedāšana iet pie sirds, sagaidīt pirmo koncertu un tad atpūsties Ziemassvētku darba cēlienā. Bet... Ir kaut kas magnētisks tajos kolektīvos. :) Dziedu joprojām. Patīk. :)

Tikām Mammas Rokas visu šo rudens laiku darbojās standby režīmā- dažbrīd pa projektam dienā, citbrīd- nedēļā, bet pārsvarā pēc pēcpusdienas darba skolā spēka un iedvesmas varoņdarbiem pie šujmašīnas tikpat kā nebija.
Tas nebija viegls lēmums- atteikties no daļas pienākumu skoliņā un sākt piemest ogles Mammas Roku vilcienam. Bet nu tas izdarīts! Gatavošanās svētkiem rit pilnā sparā! Ziemassvētku darbu rinda teju pilna. Sadarīts daudz brīnišķīga! Tikpat daudz vēl darāmā.

Vasaras sākumā tiku palūgta uzšūt alfabētu San Diego latviešu skoliņai. Trīs gaišo mēnešu laikā smēlos iedvesmu un spēku šādam apjomīgam projektam, kamēr visbeidzot, mācību gadam sākoties, ķēros pie lietas un uztapināju prototipu- didaktisku alfabētu latviešu valodas apguvei diasporas bērniem. E-pastos uzklausīju skolotājas norādes un ieteikumus. Tā kā šis alfabēts īpaši pielāgots bērniem, kam pamatvaloda ir angļu valoda, atsevišķi piedomāts pie lielākajiem izaicinājumiem- mīkstinājuma zīmēm, O un R burta.

P.S. Uz pāris nedēļām biju palikusi bez uzticamā drauga- fotoaparāta. Akumulatoram, izrādās, ir lādēšanas limits, ziniet... :) Lai arī problēma novērsta, tomēr brīdī, kad nācās iemūžināt alfabētu, vienīgais pieejamais fotorīks bija telefons. Bildes attiecīgas, bet ņemiet par labu! :)

Dzīvošana daudzstāvu mājas pirmajā stāvā nāk komplektā ar dažiem noteikumiem un pienākumiem. Jā, mūsmājās noteikti varētu dzīvot pianists un kartupeļus drīkstam pirkt maisos, bet daudzkārt, tostarp Helovīnu naktī, jārēķinās ar īpašu rosību.
Par katru tuvojošos kompāniju liecināja jau savlaicīgi nošķindējusi metāla redele starp mājas ārdurvīm. Šī skaņa kalpoja kā signāls tūlītējai gatavībai uzņemt kārumdiņģus jeb, kā Ems noformulēja- Helovīnu ubagotājus. :) Lai priecīgi pašiem un tiem, kas klauvē pie durvīm, bijām sarūpējuši īpašu šovu: ar tumsu, zibgaismām, Bēthovena 5. simfonijas pirmajām skaņām, lēni vērtām durvīm un mani- iznirstošas melnfigūras lomā. Rokās turēju maišeli ar konfektēm. Lai saldumkārotāji tām pieskartos, tiem nācās pārvarēt bailes no maisiņā paslēptās caunādas.:) Dažiem tas īpašas emocijas neraisīja, kamēr citi tā arī nesadūšojās tikt pie kārumiem. Kad ļaudis saka, "Kārumus vai izjokosim" es tiešām esmu ieintriģēta- kāds joks tad atnācējiem ir padomā! Diemžēl tālāk par jēlām olām un atzīšanos, ka joks nav sagatavots, tā arī netikām... Ā, nē, bija viena anekdote. Diezgan smieklīga.

Anniņa: "Mam, Es skolā iemācījos skaitīt līdz desmit!"
Mamma: "Nu, nu?"
Anniņa: "Viens, trīs, četri, pieci, 6,7,8,9,10!"
Mamma: "Un kur divi?"
Anniņa: "Divi- dienasgrāmatā!" :)

Lielajam mošķu vairumam noplūstot, nolemām iepazīties ar kaimiņiem. Kad tad, ja ne šādā vakarā! :) Trīs no 7 kāpņutelpas dzīvokļu durvīm izrādījās atvērtas jokiem. Dēls noorganizēja spēli: trīs jautājumi- ja atbildat pareizi jūs, tad konča no mums, bet, ja atbilde nepareiza, tad saldumiem bagātāki kļūstam mēs! :) Visi iesaistītie likās gana ieinteresēti un bešā nepalika neviens.  Arī ķirbi grebām/urbām. Sikspārņus līmējām. Svinējām, vienvārdsakot! Boo!:)

Sveiciens rudens vidū, mīļie un mīļās! Pat nezinu, kā lai sāku...
Vēl mēģinu galvā salikt plauktos rakstāmo. Pirmais katrā jaunā stāstā ir virsraksts... Vienas Zvērinātas Lauku Fanes Dzīves Lielais Kūlenis..
Vai varbūt...Lielais Dzīves Lēmums, vai.. Solis Uz Priekšu....
Viss izklausās tik dramatiski...:) Bet no vienas puses, dzīve, ak dzīvīte, tāda dramatiska komēdija vairākos cēlienus jau vien ir.

Un nu Zaubes mežiņa cēlienu nomainījis Cēsu cēliens. 

Cēsis- jo tuvu pārējām šeptēm rajonā. Cēsis, jo te ir augstskola, kurā arī šogad turpinu iet. Cēsis, jo te ir Cēsu Jaunā sākumskola. Cēsis, jo te ir balets un citi forši pulciņi. Un Cēsis, jo Cēsis esot jaunā Latvijas hipsteru galvaspilsēta. :D Nez paši hipsteri to zina?... Iespējams tikpat droši kā to, ka ir hipsteri...

Paldies māsai un viņas ģimenei par palīdzību ievākšanās procesā.











Lai tur kā- viss, kas notiek, notiek uz labu, tā saka... :) Bērniem šī izvēle nozīmē papildu pieredzi viņu dzīvē. Man- nostiprinājumu manām iepriekšējām pārliecībām, redzesloka paplašinājumu. Un protams lielas, lielas pārmaiņas. Skaistas, personīgas, piepildījumu nesošas pārmaiņas. Un vienlaicīgi biedējošas, nezināmas, visas maņas kairinošas pārmaiņas. Pirmais mēnesis Cēsīs nodzīvots. Es un bērni esam adaptējušies visai veiksmīgi.