Un tātad pēdējās dienas pastāsts no Lietuvas ceļojuma.

Uz Kuršu kāpas nonācām vēlā vakarstundā un vēsture atkārtojās. Patiesībā pat sulīgāk kā iepriekšējā vakarā! Jo cenas dzīvošanai uz pussalas ir, loģiski, krietni augstākas, Kāpa kā tūrisma objekts, loģiski, apmeklētāks, tāpēc brīvi palikuši bija tikai pabriesmīga paskata "apartamenti" Nidā un pāris vietas Jodkrantē. Ja mēs būtu uzreiz gatavi šķirties no 60 LVL, tad mūsu vakars iespējams izvērstos pavisam citādi. Mēs iekārtotos apartamentā Jodkrantē, aizietu pastaigāt pa promenādi, baudītu folkloras kopu koncertu un patīkami saguruši dotos pie miera. Bet 60 lati mums likās pārāk liels cipars, ko atstāt pirmajā ieraudzītajā viesu mājā, tāpēc nolēmām pameklēt naktsmājas Nidā. Un tā, pamazām iestājoties naktij, pieaugot bērnu nīgrumam un stresa līmenim mūsu auto, mēs pavadījām 3 stundas braukalējot pa šaurajām Nidas, Preilas un Pervalkas ieliņām. Un krietnu brīdi pēc 23:00 atgriezāmies Jodkrantē, lai beigās pa 50 LVL pārlaistu nakti ciema centrālās viesnīcas numuriņā, kurš oda pēc putekļiem, pelējuma un cigarešu dūmiem vienlaicīgi.

Tā smaka! Es modos no tās naktī un uztrūkos no tās arī no rīta. Un parasti taču deguns pierod! Ne šoreiz. Cēlos līdz ar saulīti un devos uz piekrasti ELPOT!




Nolēmu, ka nav ko stiept gumiju un jāizmanto pasakainais rīts pastaigai pa Raganu kalnu. Devos modināt/glābt no smakojošā kambara savus bērnus un arī Kundziņš, kuram citkārt tīk ilgāk pagulēt, tomēr nolēma mums piebiedroties. :)

Nuuu, tiem, kas bijuši Tērvetē, šis neliksies īpašas ievērības cienīgs atpūtas objekts, ja godīgi. Skulptūras Raganu kalnā radušās no 1979. -1981. gadam, cik sapratu kādu koktēlnieku plenēru ietvaros. Taču rīts tiešām bija burvīgs un gaiss, kalnā kāpjot, likās piepildām pa nakti saplakušās plaušas ar dzīvinošu svaigumu! Un mani mazie tūristi nemitējās pārkliegt viens otru: "Nofočē mani šeit!... Nofočē mani šitā!" ...
Kaut kā iemanījāmies palaist garām taciņu uz Raganu kalnā izvietoto bāku, par kuru uzzināju tikai gatavojot šo rakstu. Un tagad pavisam klusiņām ceru, ka tas nebija arī skatu tornis, jo tad gan drusku būtu nožēlas sajūta. :)






Pabrokastojām viesnīcā (šī starp citu bija pirmā no tiesas kvalitatīvā un garšīgā maltīte, ko baudījām Lietuvā) un uzsākām mūsu atpakaļceļu mājup.


Vēl nenobraucot no pussalas, devāmies uz Lietuvas Jūras muzeju. Šis ne velti ir viens no populārākajiem tūrisma galamērķiem Lietuvā - pieklājīgi renovēts, aizraujoši aprīkots un gana interaktīvs tas ierindojās mūsu ceļojuma piedzīvojumu TOP otrajā vietā.

Divus kilometrus līdz muzejam no mašīnu stāvlaukuma mērojām zirga pajūgā. Un nevis tāpēc, ka noticējām smukā leišu zirgupuiša basņai "par pārpildīto autobusu, kas jau aizbrauca uz muzeju un ja mēs nepasteigsimies, biļešu uz roņu šovu vairs nebūs", bet tāpēc, ka Emīlijai ļoti, ļoti patīk zirgi! Viņa kusa! Un mans maks arī. Par 7 minūtēm jeb diviem kilometriem zirga atvadījos no 20 eiro. Bet Niklāvam tika groži un Emīlijai milzu smaids un tas nozīmē, ka nauda tika ieguldīta vērtīgi. :)



Tētis iegādājās biļetes uz muzeju, uz roņu šovu, bet neiedomājās iegādāties 5 litus (1 latu) vērto fotografēšanas atļaujas biļeti. Es ar` neiedomātos! :D:D:D:D Nu kas tad vēl nebūs! :D Bet tante-biļešplēsēja drusku pat tā kā sadusmojās, kad 5 reizes pārprasīju, vai tas par to fotobiļeti nav joks... :)
Es jau esmu truse-belaruse un fočēju, pirms tam pārliecinoties, vai man kāds neseko, bet Kundziņam gan bija viena alga un šis knipsēja arī roņu šova laikā! :)







Atvadījāmies no Kuršu kāpas. Bērni piegura un tāpēc atteicāmies no plāna paskatīties molu un, galu galā, jūru no tās atklātās puses. To tagad nedaudz nožēlojam. Bet nu cerams, ka ne pēdējo reizi Kuršu kāpā. :)
Tomēr bijām apņēmušies bērniem dot iespēju izplunčāties, jo mašīnas bagāžniekā taču bija samests arī peldaprīkojums!
Iemaldījāmies Palangā, bet tikpat ātri laidāmies prom - pārāk daudz cilvēku, burzmas, komerctūrisma, utt. Nospriedām piestāt Sventājas pludmalē netālu no Latvijas robežas. Un, lai arī šeit cilvēku nebija mazāk, ciematiņš šķita ļoti aicinošs, un pludmale izrādījās burvīga. Un kur nu vēl ekskluzīvais pārgājiens pāri gaisa tiltam, kuru katrs otrais prātvēders nekautrējās sašūpot, izraisot ne vienam vien tramīgam pāri gājējam (he, he, piemēram, man!) ceļgalu tirpas! :D




Es ūdenī būtu ielīdusi vien tad, ja man piedraudētu ar revolveri - tik auksts tas man šķita. Bet es atcerējos bērnību un tāpēc bez bažām ļāvu mazajiem sasniegt zilo lūpu efektu. :) Sventājā pieņēmām lēmumu vairs nepiestāt Lietuvā un no plāna atkāpāmies vienīgi tāpēc, ka Niklāvs paprasīja, cik liels ir vēja ģeneratos? Mājās gan viņš atzinās, ka tas bijis secinājums, nevis jautājums, bet tur uz vietas mums, kā bērnu zinātkāri veicinošiem vecākiem, likās svēts pienākums piebraukt un padirnēt pie vēja ģeneratora! :D


Un tad mājās! Sventāja- Mažeiķi- Ezere- Auce- Jelgavas Maxima- Zaube! Pulkstenis rādīja pāri 23:00...
Bet bijām mājās.