Jelgava, Dobele, Skrunda - vienvārdsakot - kur tik mēs nebijām! (1. daļa)

Beidzot mājās, beidzot Zaubes mežiņā! Pie datora, kurš datus apstrādā normālā ātrumā (piedod, mam`, tavs Jelgavas datu nesējs IR veterāns), pie klaviatūras, kas maniem pirkstiem tik pierasta un lojāla!

Un tagad par visu pēc kaut kādas kārtas...


JELGAVAS PILS PARKA PASTAIGA...

Saulainākajā no izbraukuma dienām izdomājām ar mazajiem iziet Jelgavas ielās.



Nu vispār jau mēs gājām uz jauno pludmali Lielupes krastā, taču, nonākušas līdz tiltam, secinājām, cik negudra doma tā tomēr ir, jo pludmales sezona vēl ne tuvu nav sākusies.
Tāpēc iegriezām savu staigājošo četrotni sliedēs uz pils parku. 

Un pirmais temats, ko es vēlētos izvirzīt diskusijai: Nevaldāmais Skrējiens.
Viņi abi - māsa un brālis - par vienu no jaukākajām nodarbēm pilsētā uzskata putnu trenkāšanu. Un nelīdz nekādi "Putniņam nepatīk, ka tu tā dari!" vai "Uzmanies, neskrien uz ceļa!"... Bērni šķiet kā noburti - notiek interesantā rotaļa un mammas skaņas ir tik nebūtiskas!


Izmantojot visus manā prātā esošos diplomātijas krājumus, tomēr izdevās pierunāt abus dauzoņas ieiet pils teritorijā. Kopā ar bariņu studentu devāmies "uz skolu". Niklāvam tas aktuāli, jo Krokodils Gena ar Pekausi vienā no sērijām arī grib iet skolā. Zīmīgi - visu pārgājiena laiku mazais "skolnieks" nostaigāja ar mazu, vecmāmiņas dzīvoklī atrastu angļu-latviešu vārdnīciņu azotē. Ņemot vērā, ka Niklāva sarunvalodā joprojām dominējošā ir angļu valoda, man šis šķita pat tāds drusku ironisks fakts! :D

 Tikuši atbalsu valstībā - pils kvadrātā - mazie pašķīda uz visām pusēm! Piebļāva pilnas ausis! Un nekāds "Mazie, klusāk! Šeit cilvēki mācās!" nelīdzēja! Bezspēcīgi noskatījāmies, kā abi iekaro skaņo teritoriju. Un tikai pēc kādas tantes aizrādījuma, ka pa balto apmali staigāt vis nedrīkstot, mazie zaudēja jebkādu interesi par turpmāko pils apskati.


Bija laiks piknikam. Atkal putnu trenkāšana, atkal staigāšana pa paaugstinājumiem un šoreiz visām "miermīlīgās" pastaigas ekstrām pievienojās arī Niklāva vēlme draudzēties. Viņš kā dadzēns pielipa diviem ~ 7-8 gadus veciem puišeļiem un bija gatavs doties tālēs zilajās pat pēc tam, kad piedraudēju aiziet no parka bez viņa... Bet ko man bija teikt? Mazie krievu puišeļi vispār nesaprata ne ko mans langlis (latvietis+anglis) runā, ne ko no viņiem grib un izskatījās samulsuši bez gala! Bet Niklāvs palika pie sava - tie esot viņa draugi, un, ja es gribot prom iet, lai tad to arī darot! Atā! Hrrr...





Ar septīto piedāvāšanas reizi, mums izdevās mazos pierunāt doties "pēc saldējuma" (tātad uz mājām) un brīdī, kad kādas pamatskolas pagalmā rotaļājāmies ar pļavā izmētātajām papīra lidmašīnītēm, Niklāvs pēkšņi novilka šortus un pačurāja tieši tur kur stāvēja - skolas logu priekšā. Āāāāā! Ko jūs manā vietā darītu tādā situācijā?! No vienas puses nāk smiekli, jo viss tas kopskatā ir tik dabīgi un nevainīgi, no otras - nu ir taču jāiemāca bērnam zināma etiķete un čurāt pilsētā, skolas pagalmā nebūt nav smuki un zolīdi pret cilvēkiem, kas pēčāk tur atradīsies...


Un nepameta mani pēc pastaigas jautājumu vilnis: 
Vai visi bērni tā dara? 
Vai tas tāpēc, ka mūsējie no Zaubes ārēm?
Vai un cik ļoti man jāierobežo un jādiktē viņu dabīgie izgājieni (jo mūsu brīvība beidzas tur, kur tā sāk traucēt citu cilvēku brīvību - tā man skolā mācīja...) ?...

...ar cieņu un smaidu,..  – (2011. gada 30. maijs 14:19)  

Smējos:) Ja citi bērni nedara tā- tad viņi dara kaut ko citu Vēl TĀĀdāk:) Bet tieši dodoties braucienos, izbraucienos, sabiedrībā kopā ar to jauno paaudzi ir iespēja viņiem iemācīt, jo mājās - pagalmā jau tas notiek savādāk..
Mana dille 99% gadījumā, kad pie mums tirgotavā ienāk kāds klients un tētis viņam pievēršas:) vai nu sāk raudāt vai bļaut vai teikt, ka grib lai tas cilvēks iet PROM:)- kaut citkārt citu cilvēku klātbūtnē labi ja knapi chukst kaut ko ausī:) Bet nu galvenais jau stāstīt un mācīt - un viss notiek - jo tā notiek arī citiem :) ho hoooo, bet reizēm nenāk smiekli nudien.. :)

Madara  – (2011. gada 30. maijs 14:25)  

:D nu jautri tev bērni :D
un domā, ka man savādāk? pilsētā, kur nepārtraukti sabiedribā mazie tiek. Nekā. tādi paši razbainieki ar savām domām un iegribām, ka mani apsaucieni - klusāk, nāciet šurp, nekliedziet, nemūciet, neskrieniet prom - beidzas ar to, ka pati tik dabūju jozt pakaļ sīčiem, pašaut padusē un stiept prom :D
kādreiz domāju, ieraugot niķīgu bērnu mammai - nodomāju, nu man jau šitādi nebūs :D :D :D pilnīgi jāsmejas :D man meita vienreiz nokrita veikalā tieši pie kasēm kur cilvēki, gar zemi, vārtījās kā veca lupata, spiedza un nekur negrasījās iet. Un dēlēnam tagad šis pats niķis ka sāk parādīties, ka kauns pilnīgi kaut kur iet. Tikko kaut ko liedz (kā muksānu no mammas un skirešanu kur acis rāda) tā šis gar zemi un nekur neies :D

dace  – (2011. gada 30. maijs 14:54)  

jā, nav viegli būt vecākiem. :D Vienu gan teorētiski zinu labi: vajag teikt tikai to, ko patiešām domā. Ja sakam ka iesim prom, tad ir jāspēj aiziet. Ja sakam ka nepirksim saldumus (piem.) tagad, tad viļāšanās pa zemi nepalīdz (tas nekas, ka visi skatās (tie kam bērni sapratīs, kam ne ne un tad?)). Un jo vairāk mēs viņiem skrienam pakaļ jo vairāk viņi muks, tāpēc nevajag skriet pakaļ, vajag lai kā suņi: uzmana saimniekus, nevis saimnieks suņus ;)

Un par to čurāšanu super! Bērns ir bērns un varbūt nevar nociesties līdz mājām. Un nevajag neko dramatizēt. Var jau pastāstīt ka tas nav pieklājīgi, bet ja ir steidzami tad nav sevišķi ērti un pieklājīgi iet apkārt ar slapjām biksiņām. ;)

Iveta  – (2011. gada 30. maijs 20:04)  

khe, nu tā es bērniem netraucētu, bet nu par čurāšanu gan aprunātos:D, taču manai draudzenei puika, pilsētā atrod koku un pačurā:d:d:d

Laine  – (2011. gada 31. maijs 00:55)  

Nu sveikas!

Nu, jā, nebija jau īsti man šaubu, ka visi bērni ir tikai bērni un perfekta uzvedība nav tiem raksturīga!... Taču paldies, Madara - man svarīgi bija uzzināt, vai viņi tā dara tāpēc, ka aug laukos un vēl nav iemācījušies "uzvesties", vai tomēr arī pilsētas mammām ir šitentetādas nodarbības pastaigu laikā jāizcieš! :D

Un Dačuk - nekādas drāmas - kas attiecas uz mani - man tiešām viena alga un es ar prieku un interesi vēroju bērnu dabīgo uzvedību jebkuros apstākļos. Vēl vairāk tālabad, ka pati bērnībā visvisādos rāmjos tiku bāzta nepārtraukti...
Taču skaic` kā diena - ir sabiedrisko vietu likumi un tikumi un tie IR jāievēro. Jo, kā jau minēju - mēs ar savu brīvību nedrīkstētu traucēt vai kaitēt citiem, man šķiet.

Glavenā doma bija raisīt diskusiju - cik tālu drīkstētu vai nedrīkstētu ļaut bērnam būt dabīgi brīvam... Kā vienmēr - interesanti paklausīties jūsu domas~!

Baiba  – (2011. gada 31. maijs 05:54)  

Man laucinieki:) tik drusku lielāki. Starp citu, mazākais (5) ir paklausīgāks un klausa, ka, piemēram, spļaut uz ielas nedrīkst. Meita (gandrīz 7) - brīvdomātāja. Par daudzām lietām nepietiek, ja "vecāki tā nedara", ir arī jāskaidro. Piem., meita pagasta centrā sarāva uz augšu svārkus un kārto zeķubikses, kad saku, ka tā nedara, viņa - bet Tu man neesi teikusi...
Vēl - kad bija mazāki, viņi pilsētā pa trotuāriem negāja, tikai pa zālīti, jo tā bija pieraduši. Par Rīgu teica - jā, viņiem jau tur nav kur pastaigāt, zālīte tādos mazos kvadrātiņos.

Madara  – (2011. gada 31. maijs 08:35)  

Laine - ir ir tādi paši ar savien niķiem stiķiem un (ne)darbiem :D:D:D

Ierakstīt komentāru