"Bailes un trīsas".


"Amēlijas Notombas romāns ir daļēji autobiogrāfisks darbs. Rakstnieces tēvs ir diplomāts, kurš strādājis Japānā. Arī viņai šīs valsts kultūrvide nav sveša. Japāņu dzīvesveids, paražas un attiecību veidošanas modeļi 20. gadsimta beigās tēloti objektīvi, bet ar dzirkstošu humoru.
Par romānu «Bailes un trīsas» A. Notomba ir saņēmusi Franču Akadēmijas balvu Grand Prix du roman un Prix Internet du Livre apbalvojumu. Francijā pārdots vairāk nekā 400 000 grāmatas eksemplāru, tā pārtulkota vairāk nekā 15 valodās.
Pēc romāna motīviem ir uzņemta A. Korno filma ar tādu pašu nosaukumu «Bailes un trīsas», kas rādīta arī Latvijā. "


Tātad lasu grāmatas. Dažkārt katru vakaru, citreiz reizi nedēļā un ar piespiešanos, bet lasu. :D

Atcerieties Notombas "Merkuru", par kuru ne tik sen rakstīju?

Neskatoties un ne pārāk iepatikušos pirmo manis lasīto beļģu rakstnieces romānu, tomēr devu dāmai vēl otru iespēju. :D Noignorēju pat savu principu nelasīt grāmatas, kuras kaut kad ekranizētas. Turklāt grāmatiņa "Bailes un trīsas" izrādījās tikpat plāna kā "Merkurs" - likās, ka tikšu galā vienā vakarā!

Taču tā nenotika... Gluži kā "Merkurs", arī šī lasāmviela izrādījās ne gluži manā gaumē. Tiesa, uzzināju šo to jaunu par japāņu dzīvesveidu un to, ka izrādās šie piemīlīgie austrumu tautas pārstāvji ir pirmie pasaulē pašnāvību skaita ziņā! Un tas viss esot tālab, ka no bērnības tajos ieaudzināta virkne šķērsu vērtību un īpašību, ar kurām tie pieauguši gluži vienkārši netiek galā... Viela pārdomām vecākiem. Vismaz man bija.

Bet, uzzinot, cik godalgota ir grāmata, tik un tā nesapratu, par ko tieši. Nedz salasīju es te solīto "dzirkstošo humoru", nedz saskatīju jēgu šādu romānu tulkot 15 valodās...

-------------------------------

Rindā Muktupāvelas "Šampinjonu derība", kas ar pirmajām rindkopām burtiski (nu ne gluži burtiski) iespērās manā galvā! Interesanti, dzīvi, REĀLI cilvēkapraksti; raita, burbuļojoša, interesanta valoda un fakts, ka rastniece ir man teju personīgi pazīstama, liek cerēt, ka grāmatu pabeigšu lasīt līdz piektdienai, kad tā pēc visiem priekšrakstiem būtu jāgulda atpakaļ bibliotēkas plauktā!


*******************************

Bet rīt pastāstīšu par vienu izmēģinājuma trusīti, kas uz mēnesi izmitināts Zaubes mežiņā!

Vinita  – (2011. gada 17. maijs 10:33)  

Man domāt, ka Muktupāvelas grāmatu pieveiksi viens un divi...Jo patiesi valoda burzguļo un aizrauj, tā ka nepamani, ka jau stāstam gals.

sproga  – (2011. gada 17. maijs 11:23)  

Labrīt!

Varu ieteikt divas fantastiskas grāmatas- manus pēdējo nedēļu atklājumus- Sāras Grūenas "Ūdens Ziloņiem"- par cirka ikdienu Amerikā Lielās depresijas laikā un Haleida Hoseinī "Tūkstoš sauļu mirdzums"- raudājku kā traka, ko sen, grāmatas lasot, nebiju darījusi...

Abām grāmatām arī ir tur visādās šādas tādas balvas, ja nu kas :)

Daiga  – (2011. gada 17. maijs 12:34)  

es biku ne pa tēmai...
kāpēc lasi ar piespiešanos? nenoturējos, dikti liela ziņkāre mani pārņēma :D jāstāv taču kādam mērķim/iemeslam tam visam pa vidu.
Atceros, ka piespiedu kārtā (ļoti lielā 'piespiedāāāāā') lasīju dažas obligātās literatūras grāmatas, bet tas, lai nebūtu kauns skolotājas priekšā, un lai galu galā nedabūt kādu zemu vērtējumu. Kas savukārt atkal atritinātu citus nevēlamus man momentus :D
Tajā pašā ar neaprakstāmu baudu vienu pēc otra lasīju Čeiza detektīvstāstus :D

Laine  – (2011. gada 17. maijs 14:50)  

ai, Daiga - nu paņēmu taču no bibliotēkas - ko tad es viņu neizlasītu atpakaļ nesīšu? :D

Un nav jau tā, ka ar nenormālu piespiešanos, bet interesēja taču, par ko tad tai grāmatai tās balvas. Un grāmatas plānas - tāpēc arī lasīju. Kā jau minēju - sarakstu iepriekš esmu sastādījusi un šīs divas grāmatas no lasītajām atsauksmēm biju iekļāvusi sarakstā... :D

Daiga  – (2011. gada 17. maijs 17:19)  

Nu, es ja negribēju (negāja grāmata no paša sākuma) lasīt, tad nenesu laikā grāmatu uz bibliotēku :D, tagad tā domāju, laikam jau lai saņemtu sodu :D
Johaidi, ko tik cilvēks neizdomā :D Tu gan apzinīgi lasi un nodod.

Ierakstīt komentāru