Pēdējais raksts iestāvējies blogā tik ilgi, ka, domājams, tagad katrā sevi cienošā mājā uzšūts pa vienai puiku somai (nu ja pamainām audumu tonalitāti, mierīgi varam to par meiteņu somu nodēvēt tiklab) :D!

Esam atgriezušies no Piebalgas pakalniem atpakaļ Zaubes mežos! Veiksmīgi (tak jau cerams) novadīts festivāls "Satiksimies Piebalgā 2011"! Esmu priecīga par iespēju pilnveidot un "pabarot" savu publikas alkstošo personības pusi :D ! Bet nekad neiedomājos, ka man uzspīdēs laime sadziedāt kopā ar Jāni Paukštello!  Es, Jānis un Ilze - arī bijušā piebaldzēna Pētera Kokorēviča meita - uzlaidām tādas feinas ziņģītes kā "Cielaviņa" un "Upē naktī pīles kliedz "!!! Esmu vairāk kā priecīga par šo pieredzi, taču drusku prieku aizēno tas, ka izpildīju dziesmas (Cielaviņā katram bija viens solo pantiņš) ar nepareizo - savu vadītājas - mikrofonu... Izrādījās, ka tas pieskaņots citādāk... Skāde... Nekas! Nākamgad būšu zinošāka! :)

Taču noskaņoties pasākuma vadīšanai man palīdzēja gan mierīga kopābūšana ar māsu un viņas draugu sēņojot mūsu bērnības mežos -  gan makšķerēšana kopā ar mazajiem. Tas ir tik aizraujoši! Un ne jau par pašu procesu es runāju (kaut gan tas izrādījās gana aizraujošs arīdzan, pretēji manām bažām par to, ka makšķerēšana ir pielīdzināma odu un dunduru barošanai + nosalšanai+ ekstra pacietības trenēšanai) - divtik priekpilnu "copi" padarīja bērnu izdarības!


 Lielākā loma autors izrādījās tētis...


un tad četras mazas izpalīdzīgas roķeles metās THE zivi nogādāt spainī! Sākumā Čika, kas pagalam sievišķīgi sāka spiegt, kad milzu karpa izrādījās kustīgāka kā šī bij` plānojusi :D


 Tad palīgā steidza brālis, taču arī viņam lielzivs savaldīšana izrādījās par smagu...


Karpu spainī ieraidīja tētis. Un abiem cīņubiedriem neatlika nekas cits, kā viens pastāvēt pie spaiņa un pabrīnīties...


Makšķerēšana ātri apnīk, ja nav savām spējām un izmēram atbilstošu rīku. Mirkli patēlojis copēšanas procesu ar garu smilgu, Niklāvs nosprieda palūgt pēc fotoaparāta un kļūt par procesa iemūžinātāju :)

Dažas bildes sanāca, kā no spēles "Uzmini, kas tas ir?" :)


Uzminējāt?


Taču dažas ir tiešām glītas!



Šo apzināti ielieku tādu, kā ieraudzīju! Tik interesanti! 

____________________________________________________________________________________

Un tagad puse no ģimenes - es un Kundziņš, esam atpakaļ Zaubes mežājos. Abi raujamies kā dullas mušas - es turpinu šūdināt smuklietas lieliem un maziem, lai pirmo reizi savā rokdarbnieces karjeras vēsturē piedalītos Gadatirgū; Kundziņš trimē, zāģē un citādi cīnās ar pāraugušo mauriņu - zāles pļāvējs kādu laiku bija izgājis no ierindas... :)

Šodien abi izlēmām pievienot atpakaļ satelīttelevīziju. Un ne tālab, ka pašiem garlaicīgi būtu sameties, bet tālab, ka pat ar visu manu mīlestību pret retro multenēm DVD - ne visas no tām paredzētas tik maziem bērniem kā Emīlija un Niklāvs. Un, pareizi teica Kristīne, satelīttelevīzijas pazušana no ikdienas diemžēl neizskauž multenes DVD un PC... Skatāmies Brēmenes muzikantus, Meža pasakas DVD, Karlsonu latviešu valodā, taču it visām šīm multenēm laikam paredzēts drusku vecāks skatītājs, jo mazais, acīgais puišelis nez kālab no meža pasakām metas attēlot vienīgi šaujošu mednieku, no Karlsona iemācās tikai teicienu "Mazs muļķa puika", utt.... Kā maza, netīrumus alkstoša švammīte! :)

Tāpēc, pirms esam uzsākuši dārziņa gaitas, atgriežamies pie "Playhouse Disney" un "Nick Jr" - gan angļu valodas atkārtošanai, gan mierīgākām rotaļām ar māsu (cerams).

Kādēļ nevar bez multfilmām? Tāpēc, ka 1) tās ir bērnības sastāvdaļa 2) šobrīd tās ir lieliska motivācija gan sakārtot savu istabu, gan saģērbties, gan kopā paēst brokastis 3) tās dod iespēju man atbildēt uz e-pastiem, pašūt, netraucēti iedzert karstu kafiju, un tādas lietas... :)

Un, kamēr vien multenēm svaru kausos pretim stājas kopīga makškerēšana, sēņošana, zīmēšana, dauzīšanās pa peļķēm un citi priekpilni bērnības piedzīvojumi, man šķiet, ka nav jēgas sevi šaustīt par to, ka mazais pavada laiku arī ielūrot dzīvi animācijā! :D