Protams, viss būs lieliski! Mazajiem arī nāks par labu kas jauns, un pēc Tava apraksta dārziņš izklausās labs.Tā ka nestreso velti!

Tā, kā pati esmu zaubēniete, tad varu teikt tik labākos vārdus par audzinātāju Janu. Tiešām laba skolotāja un brīnišķīgs cilvēks, no sirds dara savu darbu un neiesaistās liekās intrigās.

Man bija tieši tāda sajūta, ka centos tikt ar darbu darbiem galā un ar mājas uzkopšanu un nepavadīju kvalitatīvi laiku ar bērnu. un tas ko dēls pa gadu ir guvis dārziņā, ir nenovērtējami

Ja vien audzītes ir foršas viss būs oki!Un bērni iejutīsies!!!Man kā audzītei vēl gribās uzsvērt to bērnu skaitu grupiņā!Super!Tik maz bērnu!Manuprāt -ideāli gan bērniem,gan audzītēm!
Un par to palaišanu -kā mammai,es Tevi ļoti labi saprotu.Man pašai 3 bērni.Lielais jau skolā,vidējais bēnudārza gaitās.Un atceros,cik grūti viņus bija palaist...Sirds žņaudzās,un slepus trausu asaras...
Un Tu esi no mammām,kura,manuprāt,loti daudz laika veltījuis un velti saviem mazajiem!ta ka nekāda sevis mocīšana pašpārmetumos.Man tāpat nereti uznāk domas -ka vairāk vajadzētu ar mazajiem ko pasākt,bet tad man iestrādājas arī tāds kā egoismiņš -bet es tak tā daudz ko ar viņiem daru un es nedrīgstu aizmirst pati sevi arī!!!
un atceries,ja baiļosies un šaubīsies pati,to sajutīs arī bērni....
Veiksmīgi!!!

Protams, ka būs labi! Galvenais, lai mazajiem patīk un viņi iet ar prieku!
Dilles pieredze ar skoliņu ir neizprotama. Grib gan iet, gan negrib.. Paliek draugu dēļ. Ārpus skolas dievina skolu.Iemācās daudz un dikti - piemēram dziesmas. Bet ja ļautu izvēlēties uz pilsētu nekad nebrauktu un diemžēl par spīti visām rūdīt un norūdīt.. slimo uz vella paraušanu, ja iet uz skolu.. domājams ka tieši tāpēc, ka nemaz negrib iet uz to skolu.. tā no sirds un pa īstam. Viņa saka, ka labāk nāk līdz uz darbu vai paliek ar mani mājās :/.. tik daudz pārdomu par to, ka traks var palikt.

Katra mamma grib savam bērnam dot to labāko! Un abi divi lēmumi (gan dārziņš, gan māja) ir uz vecāku atbildības. Ir lietas,ko nevar dot dārziņā, ir tas ko nevar dot mājās. Nu tagad ir jāskatās, kā kompensēt abas puses :) Jebkurā gadījumā tas bērniem ir neatkārtojama pieredze.
P.S.: kad atdevu savējo, pirmajā dienā uz divām stundām(tā mums bija negatīvā pieredze ar privātdārziņu) raudāju balsī visas tās divas stundas, ko viņš tur ir pavadījis.

..man, kā jau visām mammām, sajūtas arī bija briesmīgas, kad savu 2gadnieci nolēmu vest uz dārziņu, pie kam - man tam nebija nekāda attaisnojoša pamatojuma (ja neskaita to, ka gaidu otro bebi :) ) - tas manas sirdsapziņas mokas padarīja vēl lielākas..par labu dārziņam es izlēmu sekojošu - egoistisku iemeslu dēļ - es vienkārši gribēju laiku arī sev, BET viss pagriezās pavisam savādāk - jo tiklīdz mazā sāka iet dārziņā (mums šis process noritēja bez īpašām histērijām), es sāku vēl vairāk ilgoties pēc viņas klātbūtnes, vairāk domāt, ko es varētu darīt viņas attīstības labā utt., utjp. un jāsaka, ka ieguvēji ir visi - es esmu atpūtusies no nemitīgās rutīnas, atrodu laiku arī sev un mana Emīlija ir ieguvusi priecīgāku, apmierinātāku mammu + daudz kvalitatīvāk pavadītu kopīgo laiku..jo tad, kad viņa IR ar mani, tad es tiešām esmu AR VIŅU, nevis miljons sīkos sadzīviskos darbiņos..
Tevis minētais dārziņš izklausās jauks - man vienmēr ir patikuši tādi - mazie, mīļie dārziņi, kur rodas sajūta, ka visi bērni ir kā viena liela ģimene..Novēlu, lai mana brīnišķīgā pieredze piemeklē arī Tevi un sirdsapziņas pārmetumi pāraug priekā par saviem sasniegumiem un kolosāli pavadītu laiku kopā ar bērniem :))

Man ir tieši tā pat kā Zanei, lai gan manējā Emīlija (vai tiešām visām ir meitas Emīlijas :D) vēl neiet dārziņā, bet divas dienas paliek pie omes un es braucu uz darbiņu, - ka tad, kad esam kopā, tad esam kopā pa visiem 100%. Jo patiesībā es jūtos vainīga viņas priekšā, ka man ir jāstrādā un jāatstāj viņa omei. Bet pēc tās vienas darba dienas, kuru esmu norāvusi galvai kūpot, nākošā diena ar viņu ir daudz labāk pavadīta, nekā ja mēs būtu nepārtraukti kopā un man vajadzētu mājās vēl pievērsties darba lietām!
Tā kā es domāju, ka jums viss būs baigi forši ar dārziņiem - tu veltīsi laiku savām interesēm, bērni veltīs laiku savām, un kad būsiet kopā, tad arī būsiet kopā par visiem 500%.

Man domāt, ka tas ir katras mīlošas mammas normāls pārdzīvojumu process - sākumā tikt līdz lēmumam par dārziņa nepieciešamību un tad tikt galā ar tā īstenošanu dzīvē. Ja bērnudārzs tevi kā mammu apmierina, tad nākamais svarīgākais posms ir tikt galā ar sevi - iekšēji palaist bērnus prom. Jo, ja mamma būs iekšējās pretrunās un pārdzīvojumos, mazie var sākt slimot un negribēt iet uz dārziņu. Savukārt, ja mamma izstaros mieru un pārliecību par dārziņu, arī bērni to pieņems viegli. Tāda ir mana pieredze.

Nu, redz cik veiksmīgi atrisinājās Jums bērnudārza jautājums!!!
Būs jau labi, bērni ātri pieņems jauno situāciju!!! Galvenais un pirmais ietekmējošais kontakts ir audzītes, ja mazajiem iepatiksies, viss būs labi!!!

Man liekas riktīgi forši tāda jauktā grupa Manējie tādā gāja un tas ir neatsverami abiem. Gan lielajam būt savu reizi lielajam, kad māsa "jāglābj", gan mazajai tā sajūta, ka MANS LIELAIS brālis ir tepat un ir droši. Ja vēl audzīte padala drusku tos pienākums, kas lieliem, kas mazaiem, tad skatīties ar lielām acīm uz savu LIELO brāli citu tādu vidū, kas jau VAR to vai šo, ir pavisam veselīgi. Būs labi :)

es laikam esmu mama no citas zortes, vai esmu kāda neriktīga, bet savu Maritu palaidu dārziņā ar atvieglojumu. beidzot laiks sev un visam kam citam. un kad meitēns ir mājās, tad esmu atkal mamma pa visiem 100 % un varu viņai veltīt tikai laiku. un bērniem skaidrojam ar vīru, ka mēs ejam uz darbu un dārziņš viņiem arī ir darbiņš. viņi arī iet uz darbiņu un jādara savas lietas, jāmācās un jāiepazīst pasaule, citi bērni, komunikācija, sabiedrība utt.