Pirms noslēgt stāstu par Lietuvu, iestarpināšu kaut ko iz mūsu dzīves laicīgās, arīdzan! :D

Jo arī mūsmājās, kā lielajā vairumā māju, nu ir sācies jaunais mācību gads, kas nozīmē celšanos pēc modinātāja, negribīgu ģērbšanos un samiegojušās brokastis vismaz vēl pāris nedēļas, kamēr šāds ritms kļūs par ikdienu.

Ja Niklāvs "skolas" sākšanos nevarēja sagaidīt un nepacietīgi skaitīja dienas kalendārā jau no vasaras vidus, tad Emīlija līdz part 2.septembra rītam apgalvoja, ka viņa dārziņā šogad neiešot. Un teorētiski viņai pat ir tiesības šādu neiešanu izvēlēties, jo ne viņai obligātie pieci gadi, ne mamma un tētis no rīta līdz vakaram pazūd nodarbinātības virpulī kādā ārpusmājas korporācijā. Visi tepat pie mājas, tā teikt. Lai arī apzinājos, ka darbs ar Emīliju mājās diemžēl nebūtu nekāds darbs, jo četrgadnieks (sevišķi tāds, kurš pieradis būt kompānijā jau no mazotnes) prasa gana daudz uzmanības un ikdienas rūpju. Tomēr, tā kā par savu galveno darbu vēl joprojām uzskatu sevis piedzemdēto bērnu pienācīgu izlološanu, tad viņas īgnavām lieki neiebildu.
Taču par laimi ( jo daļa mammas laimes ir arī darbā un karjerā :)) pirmā skolas diena viņā atvēra atmiņu apcirkņus par visu pozitīvo, kas piedzīvots kopā ar draugiem, un vakarā jau mazā dāma paziņoja, ka nevar sagaidīt nākošo skolas dienu! Fūū... :) Atviegloti nopūšos... :)

Un, ja Niklāvs man pirmajā skolas dienā paprasa "Kāpēc mammītes un tēti arī paliek kopā ar mums? Vai jūs arī gribat redzēt, kā mēs mācāmies?", tad ir skaidrs, ka laiks ir gājis uz priekšu un bērni pirmo skolas dienu vairs neuztver ar vēdertrīcēm un paniku, kā tas bija lielai daļai audzēkņu "manā laikā" (par sevi varu droši apgalvot!).:)