Jā, nu man diemžēl bija gaužām līdzīga pieredze. Ogres baseina trenere bija ļoti kompetenta un iejūtīga, bet pirmajā treniņā atklājās, ka manējie baidās bāzt galvu zem ūdens, un nākamie pāris treniņi pagāja ar kliegšanu un raudāšanu visu ceļu mašīnā. Viss atrisinājās, kad trenere paziņoja, ka nestrādās ar maniem bērniem, jo viņi atsakās paklausīt (bāzt galvu zem ūdens), tādējādi graujot disciplīnu visai grupai. Tā kā man bija svarīgāk, lai viņi reizi nedēļā kustas pa ūdeni, nevis mācās peldēt, tad es atradu kompromisu - gāju uz baseinu ar viņiem abiem tādā laikā, kad nenotika treniņi. Bieži vien mēs tur bijām vieni, dažkārt bija vēl citi bērni, bet rezultāts bija lielisks - viņi paši iemācījās gan peldēt, gan nirt, vienkārši tāpēc vien, ka atradās ūdenī. Nu jau esmu kļuvusi izvēlīga un sāku iebilst pret braukšanu uz baseinu, ja nevaram iet lielajā baseinā, jo vairs neredzu jēgu pati maksāt par mazo, kur man šķiet par siltu un, protams, par seklu. Ralfs, kam miesiņas uz kauliem ir maz, ļoti iebilst pret lielo baseinu, jo tur ir daudz vēsāks ūdens. Viņš ir pielaužams tikai retumis, un arī tad lielāko daļu laika notup saunā, nevis baseinā. Bet jāteic, manā gadījumā izvēle atteikties no treneres mainīja pilnīgi visu. Mazliet apskaužu vecākus, kuru bērni nepretojas autoritātēm un labprāt mācās, taču jāsamierinās, ka manējiem viss, ko liek darīt obligāti, izraisa tikai protestus un nepatiku. Nu jau viņi ir lieli, tāpēc ir jāsaprot, ka ir arī jāmācās, un disciplīnu un pakļaušanos šobrīd mācās karatē. Arī pirms karatē vienmēr ņerkst, ka negribas braukt un zaudēt laiku, bet kaut kā ir samierinājušies, ka tas ir jādara, un punkts.

Man paveicās, varbūt tāpēc, ka mēs visi peldējām pirms tam un, tad, kad piecu gadu vecumā viņus aizvedām uz peldēšanas apmācībām, viņi bija sajūsmā... tagad var tikai paskatīties uz piecu līmeņu pabeigtajiem sertifikātiem un turpināt ūdens drošības apmācības (4. līmeņi - lielais jau divus pabeidza), tad pirmās palīdzības (divi līmeņi) un beigās glābšanas apmācības kursi (4 līmeņi)

Mūsu sāpe ir karatē. Sākām no septembra sākuma. Sākumā gāja bez skubināšanas, tad pēc kādas 4 reizes aizbrauca pasēdēja ģērbtuvē, paziņoja, ka tur ir garlaicīgi, ņeģērbsies un viss. Nu ko pakojās atpakaļ mašīnā un brauca mājās. Tagad pēdejās divas reizes pat līdz ārā iešanai netiekam, paziņo, ka neies un viss.
Parunāju ar pazīstamu karatistu un viņš man apstiprināja, ka sākums būs garlaicīgs, jo kamēr nav nostiprināta fiziskā forma neko prātīgu pasākt nevar. Un kā, lai bērnam iestāsta, ka šodienas garlaicība vedīs pie nākotnes laimes?

Tikai daļa no manas milzu pieredzes : Ļoti iedarbīgi ir nevis vecāku stāsti par to, ka nu " Ja Tu tagad to sportu/mūziku apgūsi - dzīvē būs vieglāk utt" , bet ja kāds cits bērns, kurš ir vecāks, bet tavam bērnam patīk... stāsta, kā viņam gājis/iet... Attiecīgi, ja vēl redz, ko tas bērns tur ir Tādu apguvis:) tad tas reizēs, kad ļoti negribas "doties un censties" .. atved atpakaļ realitātē, bet jā.. pagaidām tas darbojas, jo mūsmāju iemītnieks - grib iemācīties nu Tā, kā tās lielās meitenes. Bet arīdzan šī gada nomainītās dejas ir citā dimensijā pavērsušas viņas iespējas un varēšanas un patīk daudz labāk, tā kā daudz no skolotājas atkarīgs (vismaz mūsu konkrētajā gadijumā un vismaz šodien. nezinu kā būs rīt)

Man puikam 2.klasē peldēšana bija obligāta un tagad viņam ir tādas bailes no baseina, ka peldas(mēģina peldet) tikai jūrā, jo tā arī neiemācījas nebaidīties, jo tieši šīs bailes bāzt galvu zem ūdens viņš nepārvarēja....nezinu kā notiek šī treneru mācišana, bet visiem bērniem viena metode neder. Lai nu kā- peldēšanas skolotājam ir jābūt mazliet klaunam ar iesācējiem:)))
Ja kas- foršas tašiņas! Un, jā- bērniem vispār nepatīk darīt to, ko neprot, jo sevišķi ja blakus citi jau ir lietpratēji:)))
Lai veicas!

Es, kā bijusī mūzikskolniece, ļoooti labi izprotu šo situāciju no bērnua viedokļa :) Un, jā, esmu nozvērējusies, ka saviem bērniem nekad neko ar varu neuzspiedīšu (runājot par ārpusklases nodarbībām) Šobrīd gaidu, kad vārdi "mammu, es vairs negribu" nāks no Ances, bet pagaidām vēl nenāk :D 2x nedēļā keramika un 2x zīmēšana - sākumā domāju, nu, ilgi jau viņa neizturēs, gan apniks (man tas pat būtu izdevīgi, jo samenedžēt izvadāšanu & darba laiku 9.00-18.00 ir gandrīz nereāli). Bet nē! Nu jau sāk šķist, ka es uzkrītoši bieži viņai vaicāju - meitiņ, vai tev jau nav apnicis, varbūt vairs neiesi uz zīmēšanu? Un atbilde [pagaidām] viena un tā pati - Nē, es gribu iet uz abiem. Priecājos :)

Tēma - kā naglai uz galvas - mums iet līdzīgi kā jums :), neko, bruņojos ar pacietību, ceru, ka neizaugsim galīgi lūzeri un tik piedāvāju/testēju jaunas iespējas :) Vecākais, kad bija 4 gadi, gribēja dejot tautasdejas. Aizgājām uz uzņemšanu un...atnācām mājās. Tajā pašā rudenī sākām arī futbolu (treneris-ideāls) - pēc pāris nodarbībām - jau mājās sākās ņaudēšana. Dažas nodarbības uz maiņām pamocījāmies ar aizvilkšanu un pierunāšanu, bet beigās tāpat fiasko, godīgi sakot, man bija drusku kauns tur vest pārrunas visas nodarbības garumā, kamēr citi bērni trenējas. 5-gadnieka periodu izlaidām, tad 6 gados rudenī sarunājām ar vēl bariņu b/d grupas puišeļu un atkal sākām ar futbolu. Šis paņēmiens izdevās - draudzības vārdā futbols rullēja ar prieku visu gadu līdz pat skolas uzsākšanai! Nekāda futbolista karjera mums nespīd, bet fiziskajai formai šis gads ļoti nāca par labu. Paralēli mēģinājām arī aikido - tas neaizgāja (citas skolotājas vārdiem - *putas* parasti noskrienot septembrī/oktobrī :), nu tad mēs regulāri esam tās putas :) Tagad (7 gadi) ejam uz 2 skolas pulciņiem + ārpusskolas basīti, tur arī sākums bija kā bija, bet nu jau ir radušies draugi un, tpu, tpu, tpu, cerams, ka šīs sportiņš vismaz šoziem rullēs. Baseina gudrību tā arī neizkodām :( Tur nelīdzēja pat piedāvājums sarunāt kopīgu nodarbību ar draugiem, izmēģinājām vienā draugu ballītē, kur pirmā daļa bija baseina nodarbība, un viņam vnk ir bail. Nākamgad 2.klasē arī būs obligātais baseins, un man ir nelāgas priekšnojautas. Paši plunčājamies regulāri tajā pašā Mālpils baseinā, bet neizskatās, ka tā viņi iemācīsies peldēt. Ar mazo (tikko 4 gadi) viss šis stāsts atkārtojas. Gribot dziedāt. Aizgājām septembrī, 2-3 nodarbības un - vairs ne par kādu *naudu*. Man bija sajūta, ka viņš ir iedomājies to kaut kā savādāk, un tagad netiek piepildītas kkādas ekspektācijas. Jo gribot CITU dziedāšanu. Vienvārdsakot, es varu palīdzēt dalīt šīs izmisuma izjūtas, bet īsti padoma nav, ja nu vienīgi tas - pamēģināt sarunāt kādus draugus, kaut gan te jau it kā ir brālis + māsa, t.i. nav tā vientulības/nedrošības elementa. Es apsvēru arī individuālas baseina nodarbības izmēģināšanu, bet tas laikam manā situācijā neko nerisinātu.

Ar baseinu mums tomēr palīdzēja individuāla braukšana un peldēšana. No skolas bērni brauc uz baseinu 1x mēnesī. Pirmajā gadā meitai bija paniskas bailes (lai gan tur viņi kopā ar saviem skolotājiem, ne treneri). Tad noskaidroju, ka bail iekāpt baseinā - tur trepītes uz leju, atmuguriski jākāpj. Visu vasaru trenējāmies kāpt pa dažādām trepēm un tad nākamajā gadā tika iekšā arī baseinā. Ar mūzikas skolu nekas nepalīdzēja - vienā brīdī negribēja un viss. Es nespiedu. Tikai sarunāju, ka, ja gribēs, tad pēc gada varēs atgriezties (negribēja). Tagad ir pretējais - brālis iet mākslas skolā, meitai arī pēkšņi vajag, lai gan zīmēt riebjas, krāsas riebjas u.c. Nelaižu ( un viņu arī tur neaicina), ir konflikts.

Es ne par baseina tēmu. Lai gan pati iemācijos peldēt vien 7 gados un skolotājas pavadījumā, vēlāk pat piedalījos sacensībās un gāju sporta skolā. Šobrīd, mēs ar ģimeni braucam uz Raganas baseinu, bet peldamies kopā, man pagaidām liekas, ka tas mans triks ar gaisa lēnu nolaišanu spārniņos darbojas. (Ik pa laiciņam mazdrusciņ nolaižu gaisu spārniņos un tāpēc mana meitene ir spiesta kustēties aktīvāk, lai paliktu virs ūdens). Bet man īstenībā ir cits jautājums - kur Tu dabūji tik smuku PINGU audumu? Kas tas par materiālu. Mana blakussēdošā meita ieradzījusi pieprasīja, ka viņai tādu gultas veļu vajagot......

Paldies, meitenes! Lasu un iedvesmojos. Reāli - pēdējā reizē baseinā Emīlija, kā solīja, basenā arī negāja, kamēr brālis nebija beidzis nodarbību ar cietiem bērniem. Pēc nodarbības metāmies tukšajā baseiniņā mēs visi četri - es, Kundziņš un abi bērni. Abi bija pārlaimīgi, ka var slidināties pa slidkalniņu un brīvi rotaļāties, taču es biju vairāk kā patīkami pārsteigta,ka pat četras nodarbības, uz kurām abi bijuši, devušas tik lielu pienesumu bērnu izveicībai ūdenī!
Ja pagājušajā gadā abi plunčājās ar pūšļiem, vestēm un vēl nez kādiem atribūtiem un klepoja ikreiz, kad ūdens nonāca uz sejas, tad tagad abi nirst kā roņi ! Un netur degunus ciet ar rokām, kā es savā vecumā to joprojām daru! :D:D:D:D Un tieši šis arī bija mūsu mērķis! Lai mazie justos droši ūdenī un būtu iemācījušies pareizu elpas aizturēšanas tehniku! Peldētprasmi var apgūt arī vēlāk un pamazām. Tagad laikam varam akadēmiskās nodarbības uz laiku pārtraukt un pabraukāt plunčāties. Vismaz kas attiecas uz Emīliju, noteikti. Niklāvs gan laikam turpinās apmeklēt basenu ar noteikumu, ka pēctam varēs plunčāties. Tātad - kopsavelkot - basena nodarbības bijušas zelta vērtas, bet laba daudz nevajag! :)

Kitija! Piedod, piemirsu atbildēt - audums iegādāts Mežrozē pirms kāda laika, bet esmu tur Pingu tēmu redzējusi arī pirms pāris mēnešiem. Konkrēti mans audums ir ūdensnecaurlaidīgs, bet esmu arī manījusi vinīem parastu Pingu palagaudumu.