Labs laiciņš apskrējis kopš pēdējo reizi stūķēju mašīnā materiālu maisus, lai dotos kādā meistarklases izbraucienā. Tāpēc labi vien ir, ka dažu liktenīgu sakritību rezultātā mani uzaicināja paviesoties Bebru internātskolā. Es ticu, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat vien un lietas, cilvēki, situācijas, notikumi mūsu dzīvēs tiek mums sūtīti kā pavedieni tālākai dzīvošanai. Kurš gan nav piedzīvojis to īpašo sajūtu, ka, tiklīdz par kaut ko sākam aizdomāties, tas gluži vai pats lec acīs un tā vien šķiet, ka pēkšņi apkārt to vien redzam...
Pirms neilga laika biju uz vecāku iniciatīvas skolu pieredzes apmaiņas semināru, kurš lika manām pelēkajām šūniņām apstrādāt milzu daudzumu informācijas par dažādiem alternatīvās pedagoģijas virzieniem un to, kā un kāpēc vispār bērni skolojas un kādam šim procesam jābūt. Uz šī paša pārdomu viļņa, apmeklēju internātskolu Bebros un pārliecinājos: mēs visi piedzimstam līdzvērtīgi. Kaili un ar brēcienu. Gēni, vide un autoritātes tālāk dzīves laikā izveido mūs tādus kā esam. Vienu zinu skaidri: visi bērni piedzimst labi. Man nav ne jausmas (kaut tā pamazām sāk rasties), kurā brīdī tieši sākas pomceļš no šīs labestības; kurā brīdī tieši mūsu āda kļūst bieza un uzskati ciniski...
Zinu tik` to, ka bērni, pie kuriem ciemojos, neskatoties ne uz ko, vēl joprojām ir neizsakāmi mīļi un tic labajam iespējams pat vairāk kā citi.

Divas lielas divdesmit cilvēku grupas radoši nodarbināt un tehniski iedīdīt nav viegli. Par laimi man katrā nodarbībā bija vismaz trīs palīgi skolotāju veidolā. :) Tā kā bērnu iemaņas bija ļoti dažādos līmeņos, sapratu, ka par galveno izklaidi jākļūst iespējai uzmīt uz šujmašīnas pedāļa. Iepriekšējās nodarbībās esmu ievērojusi, ka maziem bērniem tā ir īpaši svarīga un atbildības pilna sajūta - pašiem vadīt šujmašīnas ātrumu. Tāpēc ļāvu visiem, kas vien vēlējās, padarboties ar manu Eurostārīti. :) Bet netrūka arī īpaši čaklu roķeļu, kas tik galā bez šujmašīnas.










Un jebkurš skolotājs būtu milzonīīīīgi laimīgs, pēc labi padarīta darba ieraugot šādu supermīļu vandālismu! :)
Es aizbraucu no saules pielietā Bebru internātskolas pakalna ar divām sajūtām. Viena no tām bija milzīga gandarījuma sajūta par to, ka nolēmu šurp atbraukt. Tā otra - tā bija sajūta, ka gribas dzīvot vēl īstāk, dziļāk un vēl jēgpilnāk.