Ceturtā diena. Sidžu un cope.

Stāsta pirmā daļa šeit.
Stāsta otrā daļa šeit.

Trešais turpinājums, kurā cita starpā ir arī daudz Leldes uzņemtu bilžu.

***
Ak, Lelde! Cilvēks- Dzirkstele! Ja ne tā dzirkstele, tad pēc intensīvās nakts mans ceturtās dienas plāns būtu izgulēšanās līdz pusdienlaikam un maksimums kāds mašīnbrauciens līdz okeānam, un varbūt cope. Bet Leldei ciemiņu uzņemšanas plāns sastādīts pa minūtēm. Tāpēc- lai būtu Sidžu! Lelde teica, ka būšot jākāpj kalnā un, tā kā iepriekšējā dienā jau kalnā bijām kāpuši, tad iedomājos, ka nebūtu slikti pastaigāties svaigā gaisā un izskaust no ķermeņa iepriekšējās nakts bohēmu.
Ak, ja vien es būtu zinājusi, ka gaidītās laiskās pastaigas vietā mūs sagaida sarkanās jostas trase! :D  Brīdī, kad es jau apsvēru iespēju padoties un griezties atpakaļ, Lelde paziņoja, ka kāpiens tikai sācies! :D


Es apbrīnoju bērnu baterijas! Abi zēni drasēja pa priekšu aizvien augstāk un ātrāk, māšele neatpalika un Kundziņš uzņēmās vaktētāja/teicēja lomu, kamēr blogmammas gāja ievērojami nopakaļ. Leldes attaisnojošais iemesls vismaz bija meita pičpaunā. Mans... Nu... Uh... Mīļo Dieviņ, es apsolos turpmāk katru dienu taisīt 30 minūtes kardio!...:D
Bet ar elpas pauzītēm, ticību un humoru, visi tika virsotnē! Arī es.
Un sajūta tur galā neaprakstāma. Skats, jā, protams- brīnišķīgs, bet tā padarītā darba, sevis pārvarēšanas, izaicinājuma un sasnieguma sajūta- to nevar izmērīt soļos, bildēs un tekstos. Tikai atmiņās.










Alkšņu ģimenes miestā ir arī muzejs. Interaktīvs, skaņas un gaismas efektiem aprīkots muzejs, kas veltīts vikingu dzīvesveida atspoguļošanai, kristietības ienākšanas atainošanai un pie reizes arī reģionā iegūstamo derīgo izrakteņu atrādīšanai.
Gatavojoties ceļojumam jau pāris mēnešus iepriekš piestaigājām uz bibliotēku un tāpēc bijām labi informēti, kas tie vikingi tādi ir un kāda bijusi viņu dzīves kārtība. Visu, kas iesācējam jāzina par normaņiem jeb varjagiem, jeb vikingiem lieliski var uzzināt grāmatā "Vikingi nāk". Iesaku kā maziem tā lieliem! Sevišķi tiem, kam ir redzes atmiņa. Lielisks uzziņas avots. Bērniem neradās jautājumi par to, kas ir Odins, viņa veseris, utt. Muzeja eksponātos viņi uzreiz sazīmēja Odina vārnas, lielo pūķi jūrā un citas vikingu pārliecības!
Iziešana no muzeja- caur bijušajām marmora raktuvēm. Tā tikām pie pilnām kabatām marmorisku suvenīru. :)





Atpakaļ mājās nodevāmies norvēģiskai pēcpusdienai. Kādam tā bija cope okeānā ( es joprojām nesaprotu, vai tā bija Norvēģu jūra vai Atlantijas okeāns), citam saliņas dzīves arhivēšana. Emsī jaunkundze, piemēram, ar prieku nodevās Žannas D`Arkas rotaļām, kamēr man likās svarīgi iemūžināt kaimiņa aitas un uz ceļa rāpojošos milzīgos, melnos kailgliemežus.




Čaļiem makšķerēšana gāja no rokas, tāpēc vakariņās baudījām dažādos veidos pagatavotas zivis. Un man patīk makšķernieki, kas paši ķer, paši tīra un paši cep. Nu to trešo daļu izretis arī es varu piepalīdzēt. :)
Lūk arī šajā vakarā, kamēr vīriem piemājas okeāns par mazu šķita un šie izdomāja, ka pabrauksies nopietnākos ūdeņos, mēs ar Leldi apņēmāmies pirmās iezvejotās zivis pārvērst vakariņās. Salikām skumbrijas un mencas cepeškrāsnī un pašas tikmēr uz lievenīšas barojām knišļus un pinām ozolvītnes (kādam norvēģu pasācienam). To, ka zivis gatavas, sapratām, kad izdzirdējām dūmu detektora signalizāciju... :D
 Bet vismaz piedzīvojums! :D



Paēduši gardas vakariņas devāmies gulēt. Es nezinu, vai pastāv ciemiņu ētikas kodekss, bet mēs atļāvāmies vienkārši nogulēt rīta cēlienu, kamēr Alkšņu ģimene stellējās katrs saviem pienākumiem. Pamodāmies tukšā mājā un tā vietā, lai justos neveikli svešā zemē it kā svešu cilvēku mājoklī, mēs sākām cept karstmaizes! :D
Laiski atpūšoties sagaidījām saimnieci  no darba un piedzīvojumi turpinājās...

Ierakstīt komentāru