Sestā un septītā diena Norvēģijā- zapstmaizes ar pienu un neforeles.

Iepriekšējos ceļojuma ierakstus lasiet šeit.

Pirmspēdējais stāsts par to, kā pametām Norvēģiju un tikām līdz prāmim.

***
Pamodāmies, tātad,  E16 malā. Nedaudz atpakaļ vakarstundā bijām ievērojuši vienu ūdenskritumu un suvenīrveikaliņu, tāpēc pēc brokastīm devāmies ķeksīšbraucienā pēc klasiskajiem tūrisma suvenīriem. Un šeit secinājām, ka ar Troļļiem Norvēģija visticamāk asociējas tiem tūristiem, kas šurp dodas lielos tūrisma autobusos. Mūsu sirdīs Norvēģija bija vikingi, kalni, krāčainas upes, klintis un aitas!
 Mokoši ilgi mazajam zēnam nācās domāt suvenīrkioskā - visu gribējās! :) Mirkli pēc tam, kad tika nolemts par labu miniatūram vikingu kuģītim, viņš tomēr ieraudzīja saliekamo nazīti un tik laimīgu mēs mazo zēnu vēl nebijām redzējuši visa ceļojuma laikā! :D Un nu jau mēnesi nazītis ir TOP rotaļlietu sarakstā. Turpretī māsa nopirka piespraudīti un tajā pašā dienā jau aizmirsa par tās esamību...:)



No ieceres par Bergenas zivju tirdziņu atteicāmies. Pārāk tālu prom no mākoņpilsētas jau bijām iepriekšējā naktī aizvizinājušies. Nācās skatīties uz priekšu un funktierēt, kuru ceļu labāk izvēlēties. No vienas puses varējām rikšot pa E16 līdz pat Oslo, taču mūs sabiedēja 25 km garais tunelis (kurš, kā uzzināju rakstot šo rakstu, ir garākais pasaulē (va vellos, varbūt izdarījām nepareizu izvēli) :D), tāpēc nospriedām tieši pirms tuneļa nogtriezties pa labi un pa 50.ceļu caur Aurlandsdalen jeb Aurlandes ieleju nonākt līdz Hol ciemam un tad lūkot, cik laika atlicis, lai sameklētu pienācīgas naktsmājas.
Mūsu izvēlētais ceļš sākumā vijās pa ielejas zemieni. Gar malām slīdēja pastkaršu cienīgi skati- upes, upītes un dažādu izmēru ūdenkritumi.




Tad ceļš neatlaidīgi kāpa augšup un pēc intensīva, centīga brauciena vertikālā stāvoklī, apstājāmies vietā, kur ieraudzījām stāvvietu/skatu laukumu. Nebijām vienīgie-  šis tehniski necilais ceļš par spīti neizgaismotajiem, šaurajiem tuneļiem un brīdinājuma zīmēm par iespējamiem krītošiem klinsgabaliem, izskatījās pēc tūristu iecienīta ceļa. Te stāvlaukumā sastapām gan vācu tūristu busu, gan dāņu motociklistu koloniju. Arī mēs izmantojām iespēju nofotografēties ar gleznaino Aurlandes ainavu fonā, nomazgāt rokas dizainiski glīti ierīkotājās labierīcībās un pieskarties ūdenskritumam ceļa pretējā pusē.




Pēc pāris vēderu kutinošiem tuneļbraucieniem attapāmies kalnos. It kā tik līdzīgos iepriekšējiem sniegotajiem, taču tajā pašā laikā pavisam citādos. Plašuma sajūta, nekurienes malas sajūta, vientulības un cilvēka roku veidotas elektrosistēmas apbrīnas sajūta.


Un bija tik labi tā vienkārši būt- sēdēt Dabas varenības ieskautiem, baudīt siltu tēju un zaptsmaizes ar pienu. Un nebija svarīgi, vai upē zivis dzīvo, vai ne- lai kur apstājāmies, spiningi tika izvilkti no bagāžnieka.





Kad pa 50. ceļu nonācām uz 7. ceļa, bija skaidrs, ka jāmeklē nakstmājas, lai neatkārtotos iepriekšējās nakts scenārijs. :) Pirmais, kurā ieklīdām, bija pieczvaigžņu kempings. Tajā par teltsvietu + mašīnu bija jāmaksā 300 kronas, kas it kā ir 2x vairāk kā parastos kempingos, taču kādam te ļoti varētu patikt dizainiski augstvērtīgo ierīcību un restorāna kvalitātes pusdienu dēļ. Zemāk viens attēls no kopējās bērnu dušastelpas. Tualetītes ar maziem podiņiem, bērnu mazgājamās vannītes un duša ar akmeni vidū... Vēl jau skaistā kopējā virtuve ar galdiem sēdēšanai, bērnu rotaļlaukums, utt. - lieliski ģimeņu magnēti! :) Kas attiecas uz mūsģimeni - mēs piecas zvaigznes tomēr dodam privātumam. Vietas, ko mums ierādīja kā iespējamās teltsvietas nu nekādi neraisīja asociācijas ar atpūtu pie dabas, tāpēc devāmies tālāk un cerējām, ka mūsu vēlmēm atbilstošu vietiņu tomēr atrast izdosies.


Un tālu nebija jābrauc- jau nākošajā līkumā ieraudzījām zīmi un pierullējām pie krūmiem ieskauta kempinga upes malā! Te bija viss, ko sapratām ar atpūtu - nomaļa teltssliešanas vieta upes malā, iespēja šajā upē spiningot, bezmaksas duša, aprīkota kopējā virtuvīte un laipna saimniece!
Foreles pat redzējām plunkšķinoties, tomēr rokā šīs brokastu maizīšu karalienes tik viegli vis nedevās. Palikām gariem deguniem. :)






Tik skaistā vietā būtu gandrīz grēks agri celties un skriet prom. Tā mēs baudījām saules peldes, makšķerējām, dzērām trīs brokastkafijas un domājām, ko darīt ar savu pēdējo Norvēģijas dienu...
Izbraucām īsi pirms pusdienlaika un ļāvāmies gadījumam. Šis gadījums mums lika nogriezties no ceļa cerībā palūkoties uz īstu meteorītkrāteri! Nonākuši mērķī, īsto krāteri tā arī neieraudzījām, toties pastaigājāmies pa miljoniem gadu vecām lavas straumēm un paēdām no Latvijas līdzpaņemto auksto zupu. Šajā karstajā dienā labākas pusdienas nebija iedomājamas!










Pa 7.ceļu devāmies līdz E16, tad uz Oslo un attiecīgi mūsu viesošanās Norvēģijā bija beigusies. Mazais vakara mērķis- šķērsot robežu un paspēt paēst vakariņas kādā Zviedrijas kebabērijā. :) Izdevās. Pirmajā miestā aiz robežas.




Laiskā vakarēšana mūs gandrīz atkal atstāja bez naktsmājām. Mums pamatīgi noveicās, kad trešajā zviedru kempingā, kurā iegriezāmies, izdevās saskrieties ar pašu saimnieku, kurš tobrīd bija ieradies labot tehniskas ķibeles. Tā mēs tikām pie naktsmājām Vänern ezera krastā.Ceļā uz kempingu ieraudzījāma arī vienu no Skandināvijā izdaudzinātajiem aļņiem. Beidzot dzīvajā, ne tikai ceļazīmē! :)

Ja kādreiz brauksiet garām, tad ziniet- Sandaholmas kempingā ir superīgs saimnieks, forša smilšu pludmale, taču nepatīkama tūristu drūzma un maksas duša. Un tā tie ļaudis tur "atpūšas"- saliek kempvagonus viens otram uz galvas, norobežojas ar aizslietni, sēd un lasa grāmatas. Kāpēc šādām nodarbēm jānotiek masu kempingā - nejautājiet. Pārsteidzošā vairākumā šeit bija tieši norvēģu tūristu! Laikam jau nomainīt klintis pret smilšu pludmali ir pietiekams iemesls ceļošanai pie kaimiņiem. :)








Otrā rītā mūsu bērni- latvju neaudzinātie- metās ezerjūrā. Ar visām drēbēm. Mums smiekli, mazajiem ceļojuma kulminācija! :)





Tieši tik jautri bija sākusies pēdējā ceļojuma diena. Tās galvenais uzdevums- tikt uz prāmi puspiecos. Uzdevumu izpildījām ar uzviju- traucoties pa bāņiem ar atļautā ātruma zīmēm 120km/h, ne tikai paspējām uz savu Izabelli, bet pat izkārtojām stundiņu veikalu ķemmēšanai.

Un nu bija laiks mājup...



RitaGri  – (2014. gada 13. jūlijs 20:15)  

Ar interesi izlasīju ceļojumu apraksta turpinājumus! Laimīgie!

Inna Kopica  – (2014. gada 13. jūlijs 21:24)  

Es arī ar lielu interesi sekoju līdz jūsu piedzīvojumiem vikingu zemē! Super! :)

Laine  – (2014. gada 13. jūlijs 23:10)  

Paldies, meitenes! Man jau likās, ka mans garais ceļojumu stāsts visiem līdz brošai! :) Pēc komentāriem grūti noprast, vai kāds maz vēl lasa ;) Tāpēc paldies, ka dodat ziņu, ka sekojat līdzi! :D
Piedzīvojums tiešām bija superīgs un ir forši šādi blogojot vēlreiz pakavēties atmiņās.

paeglisi  – (2014. gada 14. jūlijs 17:00)  

Ja es pavēroju apmeklētāju biežumu lapas labajā malā, tad man ir skaidrs, ka ne šis, ne kāds cits ieraksts ne vienam nav ne tuvu līdz brošai :D Šis blogs ir vairāk kā labi ameklēts ;)

Vi  – (2014. gada 14. jūlijs 23:21)  

Lasa, lasa, kafijpauzēs... skaists ceļojums, burvelīgas pastkartes :)

Ierakstīt komentāru