Pirmo ceļojuma daļu lasiet šeit.
Stāsts turpinās ar pamošanos Veggli kempingā.

Šīs dienas plāns bija tikt līdz Leldes ģimenei. Lai turp nokļūtu, nolēmām braukt pa 40. ceļu līdz Geilo, tad pa nacionālo tūrisma šoseju nr.7 līdz Oddai, un tad pāri Folgefonnas ledājam pietuvoties Stordas salai. To, ka diena būs par īsu un plāns maķenīt par vērienīgu uzzinājām tikai pašā vakarā, taču paspējām tik un tā ļoti daudz.

Labi izgulējušies, paēduši laiskas brokastis un paspiningojuši turpat kempingā, devāmies ceļā.
 40. ir skaists upes ielejas ceļš. To gandrīz visā tā garumā pavada viena no garākajām Norvēģijas upēm - Numedalslågen. 
Lai arī muzeji, baznīcas un citi cilvēku veidoti apskates objekti īsti neietilpa mūsu ceļojuma plānos, tomēr veltījām laiku, lai arhivētu vismaz vienu no daudzajām stavkyrkje-ēm jeb dēlīšu baznīcām, kuras ir viens no norvēģu nacionālajiem lepnumiem. Šī konkrētā bija 800 gadus vecā Nores baznīciņa.




Visā valstī (vai arī mums iegadījās braukt pa nozīmīgiem ceļiem) notiek visai vērienīgi ceļu remonti, turklāt notiek tie īpaši netraucējot satiksmi. Galvenokārt remontu mērķis ir ceļu palašināšana un, jāatzīst, pamatoti, jo pa šaurajiem celiņiem izmainīties ar milzīgajiem kravas auto brīžiem ir piņķerīgi pat vieglajiem transportlīdzekļiem, kur nu vēl tādiem pašiem kraviniekiem!


Romantisko pārbraucienu pa 40.celiņu negaidīti sapurināja draudīga ceļazīme ar norādi uz ķēžu placi smagajiem auto. Un ķēdes uz riepām ziemā tiek liktas tikai viena iemesla dēļ. Ar patīkamu satraukumu devāmies pretī saviem pirmajiem lielajiem kalniem! Piecās minūtēs nonākuši Vasstulan virsotnē 1100m virs jūras līmeņa, secinājām, ka mūsu auto pēc sava pirmā īsti grūtā Norvēģijas uzdevuma apslimis ar paaugstinātu temperatūru. Par laimi kalna virsotnē mūs sagaidīja viss, kas šādos gadījumos nepieciešams: 
 milzīgs stāvlaukums pie tukšas ziemas sezonas viesnīcas,
sniega čupas priekam un tehniskajiem risinājumiem,
neliela pastaigu taka izklaidei, kamēr dziest motors
un, pats galvenais- izmests ledusskapis, kura vads Kundziņa makgaiveriskajās rokās ātri vien pārtapa par uzparikti ventilatora remontam. :)
Šī bija skaista piespiedu pauzīte ar piedzīvojumu elementiem. Paspējām uzkāpt virsotnē un izdarīt to, ko visi tūristi te dara- uzbūvēt troļtornīti. Paēdām pērnās mellenes, pikojāmies, uzpildījām sniegu Pet pudelēs, lai uzturētu aukstumu ceļojumu ledusskapī.


















Pārējo kalnu šķērsošana mūsu ģimenes karietei pūles nesagādāja. Bērni iemiga, tādēļ lēnā garā turpinājām ceļu. Uzbraucām uz 7. ceļa. Mirkli vēlāk Ustevatna ezera apkaimē mūs sāka vilināt kalns, kura gals likās sniedzamies mākoņos. Nolēmām tikt pie šī kalna pa kādu mazu, manuāli šlakbaumētu celiņu. Un mums- vienkāršiem tūristiem no Austrumeiropas- par lielu pārsteigumu kādā no līkumiem ceļš krasi beidzās, jo to gluži vienkārši joprojām sedza bieza sniega kārta! :) Dabūjām meistarīgi stūrēt atpakaļgaitā līdz vietai, kur iespējams apgriezties.
"Mammai gide teica, ka Norvēģijā var dzert no visām kalnu upēm!"- paziņoja Kundziņš un, iekams es paspēju ko iebilst, jau bija nometies lejā pie mutuļojošās kūstošā sniega upes un kāri strēba. Pēc tam provi noņēma arī tikko modušies bērni un pat es. Ūdens garšoja tā, kā laikam viņam bija jāgaršo: pēc izkusuša sniega. :) Bet dzīvi palikām un ceļš turpinājās.





Atgriezāmies uz 7.ceļa. Sekoja skaists, lēzens brauciens augšup pa ceļa posmu, kurš ziemas laikā mēdz būt slēgts, ja ir, piemēram, sniegputenis. Sajūta kā agrā pavasarī- sērsna, kūstošs sniegs, mazas un lielas ūdens straumītes. Mieti ceļa malās lika nojaust, ar kādu sniega segu te jārēķinās ziemā.
Pie kāda pamatīgi mutuļojoša strauta nolēmām ieturēties. Par spīti pēkšņajiem nokrišņiem, piedzīvojām pasakainu pikniku ar lietus lāsēm pie deguniem un dārdošu kalnu upi fonā.






Nomainījuši slapjo drēbju kārtu iekārtojāmies tālākam braucienam, taču ne cik ilgi- atkal dabūjām lēkt ārā no mašīnas. :) Ūdenskritumi! Kolosālā Måbødalen ieleja! Braucot lejup ik pa sprīdim ir parkings un iespēja izstaigāties/izmīties ar riteni pa veco ielejas ceļu! Šo iespēju izmantojām. Un piedzīvojām vēdera kņudoņu, kad bērni, aiskrējuši pa priekšu tunelī, atgriezās atpakaļ un stāstīja, ka tur esot viena nedroša vieta, kurā varot iekrist. Kad ieraudzīju šo vietu, pārmetu krustu un nopriecājos, ka bērni jau tik lieli un prātīgi... :)










Ceļš gar Sorfjordu uz Oddu man atmiņā palicis ar ābelēm. Mazām, apgraizītām, glītās rindiņās sakārtotām. Katram zemes centimetram pat visstāvākajās nogāzēs rasts pielietojums! Pāri fjordam iztālēm rēgojās mūsu iecerētais ledājs. Taču nonākuši Oddā uzzinājām, ka prāmītis ledāja otrā pusē uz Stordu nekursē. Un, tā kā bija jau astoņi vakarā, nekas cits neatlika kā mērot iespējami ātrāko ceļu uz Alkšņu ģimenes mājām.


Nekāds ātrais skrējiens jau nesanāk - aiz katra līkuma elpa aizraujas! Un, kad šķiet, ka sajūsmas nopūtu limits jau izsmelts, seko nākošie līkumi un atkal ķermeni pārņem saviļņojuma trīsas! Vienkārši tā - no Dabas skaistuma un varenības!... Divi dārdoši ūdenskritumi, kas pāršalc ūdens miglu pār ceļu. Pēdējā pietura pirms saules rieta.






Lelde mūs sagaidīja uz mazās saliņas nedaudz pāri pusnaktij. Un sanāca tāda makten vienkārša tā atkārtotā iepazīšanās. Apmēram: "Čau! Prieks tevi redzēt! Kur mūsu istaba? Kurp nest gulošos bērnus?" :D:D:D
Kamēr bērni un tēti gulēja saldos miegus, mēs-abas blogmammas- līdz trijiem naktī burbuļojām par dzīvi, satikšanos, Norvēģiju, Latviju, jaunību un visu citu... Ja vien nākamajai dienai nebūtu paredzēta plaša aktivitāšu programma, droši vien šādi čalodamas mēs sagaidītu mājinieku mošanos. Bet kaut kāds saprāts ņēma virsroku un ļāvāmies piecām stundām miega, lai nākamajā rītā turpinātu iepazīt skaisto Ziemeļu zemi...

Turpinājums sekos...