Stāsta
pirmā daļa
otrā daļa
trešā daļa

Ceturtais turpinājums, kurā atvadāmies no Stord salas un uzsākam mākoņainu ceļu mājup.

Mazliet jau protams žēl, ka atļāvos nogulēt un neaizbraucu uz Leldes darbavietu. Vietējās skolas apskate bija viens no obligātajiem galamērķiem manā ceļojuma lietu sarakstā. Bet nepaspēta palika tik daudz, ka sanāktu atsevišķa ciemošanās reize, tāpēc nebēdāju- kas zina, varbūt nākotnē vēl kādreiz tiksimies mazajā saliņā pie jūras (okeāna)! :) Ko saki, Lelde? :D:D:D:D

Pēc pusdienām sakrāmējām savas mantas posienam ceļā un atlika vēl tikai izvēlēties pēdējo namamātes pavadīto apskates objektu. Dilemmā starp bijušajām zelta raktuvēm un okeānu, izvēlējāmies otro. Pa skaistu, druknām, apaļīgām klintīm ieskautu ceļu nonācām vietā,... kur beidzas ceļš. Es nez kāpēc biju iedomājusies, ka okeāna mala ir smilšaina pludmale ar nepārredzamu horizontu! :D Bet, loģiski - šeit okeāna mala ir klinšaina. Lai tiktu iespējami tuvāk ūdenim nācās iet caur ziņkārīgu aitu aploku. Aitas, pie tam, ļoti interesantas - tām vilna nokrīt nost pati. Lelde stāstīja, ka vecos laikos šādu nokritušo vilnu filcēja un tādā veidā ieguva siltumsiltus apģērbus, kas pasargāja no skarbā klimata. Nu, mēs gluži vestes darināt negrasījāmies, taču čupiņa pēc aitas smaržojošas vilnas nonāca mūsu ceļojuma suvenīru maišelī. :) Emīlija sajūsmā ošņāja vilnu kā cits ošņātu maijpuķītes! Un jūs taču apmēram zināt, kā smaržo nemazgāta aitas vilna... Es biju pārsteigta pati par savu bērnu! :D Vienu no kušķiem turklāt viņa uzlika sev galvā un pateica, ka nu viņa neesot nekāda Emīlija, bet gan Šons.:)

















Atpakaļceļā ziņkārīgo aitu aplokā viena izrādījās ziņkārīgāka par citām. Tas man kā tikpat ziņkārīgam tūristam deva iespēju uzņemt skaistu foto, tad tuvplānu un tad pavisam tuvplānu- nu jau aitiņa no lietišķā atstatuma bija iekāpusi intīmajā atstatumā! Lēnām piecēlos kājās, novērtēju attālumu līdz Leldei, kura stāvēja pie atvērtiem aploka vārtiņiem, bet nepaspēju paspert soli, kad mans fotomodelis pēc nelielas apošņāšanās atkāpās solīti atpakaļ un tad jestrā palēcienā iebadīja man!!! Šādiem gadījumiem man parasti ir pietaupīts tāds sulīgs, ārepusfrekveces spiedziens un, ziniet, tas nostrādāja arī šoreiz! :D Man izdevās apdullināt ne tikai savu pretinieku, bet visu aploka kolektīvu, kas sinhroni palecās pāris soļus nost no nenosakāmās bīstamības skaņas avota! :) Izmantoju radīto apjukumu, lai izšmauktu ārā pa vārtiem un tad trīcošiem ceļiem un asarām pār vaigiem ritot abas ar Leldi smējāmies tā, ka elpas sāka trūkt!  :D
Pārējie ceļabiedri, ļauna nenojausdami, jau bija paspējuši aiziet līdz mašīnām un neko no augstākminētā neredzēja. Viņiem šis gājiens uz okeānu beidzās ar attālu spiedzienu, kamēr mums ar Leldi pats Tūrisma Dievs bija sagādājis cienīgākās no atvadām! :D





Sakāpām katrs savās mašīnās un šķīrāmies līdz nākamajai reizei. Mazliet skumji un pat nedaudz bailīgi bija apzināties, ka atkal jāturpina ceļš svešā zemē. Neticami ātri bijām pieraduši pie Leldes viesmīlības un viņas radītās māju sajūtas...
No Stordas uz Bergenu visai regulāri kursē prāmis, kurš 45 minūtēs pārceļ desmitiem mašīnu pāri Bjørnafjorden. Brauciens ātrs, vējains un smeldzīgi smaržīgs (uz prāmja ir bistro, kurā var iegādāties,nu piemēram,  hotdogu+ kolu par 200 kronām= ~16LVL). Pieaugušajiem jau protams skaidrs, bet bērniem visu laiku nākas skaidrot, ka ēdienu Norvēģijā pirkt ir neprāts, jo par to naudiņu Latvijā var daudz rotaļlietu vai  grāmatu nopirkt! :D



Šajā neilgajā jūrasbraucienā lieliski varēja nopētīt lašaudzētavas, kurā top tie Rimčika Atlantijas laši. Esot tādi mutanti, ka norvēģu zaļie nebeidz vien protestēt, teica Lelde. Pie reizes par mutantiem pārtopot arī parastās okeāna zivis, kas tiekot mieloties pie lašu audzētavām. Labu apetīti!





Bergenā nonācām pavēlu. Pietiekami vēlu, lai netiktu uz slaveno zivju tirdziņu. Kundziņam likās, ka to ir jāredz, lai tur vai plīst. Tāpēc radās doma atrast kempingu netālu no Bergenas, lai nākamajā rītā atgrieztos te atpakaļ. Bet laikam jau pēc mitināšanās Alkšņu mājas privātajos apartamentos bijām kļuvuši ļoti izvēlīgi mājvietas meklētāji. Neviens no ceļmalā esošajiem kempingiem mums nešķita piemērots. Galvenokārt milzīgās šaurības un drūzmas dēļ. Tā kā uz Norvēģiju nebijām braukuši baudīt komunālo atpūtu (kādu, cik novērojām, gan nesmādē nedz vietējie, nedz citu vecās Eiropas zemju tūristi), bet gan sajust tās dabu, ripojām garām visām ļaužu pilnajām kempingvietām. Naktsmājas meklējot ieklīdām Osterøyni salā. Pēc kartes likās, ka tik reljefainā, ūdeņiem bagātā apkaimē noteikti jābūt ne mazums naksmītnēm. Kļūdījāmies un zaudējām laiku. Štrunts par to, ko zaudējām! Savā ziņā bijām pat ieguvēji - izbaudījām vakarīgi, mistisku miglainību un mākoņu aplenktus kalnus, kā arī braucienus cauri šiem mākoņiem!


Pēc pamatīgas braukāšanas naktsmāju mums joprojām nebija. Laiks bija nepielūdzams. Kad beidzot bijām atraduši puslīdz pieklājīgu kempingu, izrādījās, ka reģistratūra jau ir ciet. Līdzīgi bija arī nākamajos pāris kempingos. Droši vien  pastāvēja iespēja vienkārši uzsliet savu telti un formalitātes nokārtot nākamajā rītā, bet, tā kā arī šie kempingi nebija no tiem mazapdzīvotajiem, likās nelāgi tik vēlā vakarstundā stutēt savu iedzīvi starp kādiem pusaizmigušajiem skandināvu tūristiem. Pulstenis rādīja jau 1.00 naktī un mēs pieņēmām lēmumu gulēt mašīnā kādā no stāvlaukumiem ceļa malā. Atradām stāvlaukumu, un bijām drusku priecīgi, ka nebijām tādi vienīgie - pirms mums jau te uz gulēšanu bija iekārtojusies kāda cita ģimenīte. :)
Gulēšana mašīnā nebija ērta- vispirms nācās pārkrāmēt uz priekšējiem sēdekļiem visas bagāžas nodalījumā saliktās mantas un tad šajā pašā bagāžas nodalījumā salocīties deviņos līkumos naktsmieram. Bet, lai kāda bija nakts, Norvēģijā ilgi īgņoties ir grūti: pamošanās blakus gārdzošam ūdenskritumam bija divu vai trīs mašīnnakšu vērta! Pēc agrām brokastīm turpinājām ceļu...