Paldies, Laine, par šo ierakstu! Es arī pēdējā laikā tik daudz domāju par šo "kāda jēga?" jautājumu. Un visvairāk jau par tiem īdētājiem, kas kopš decembra vai pat novembra čīkst, ka gaida pavasari un ienīst ziemu. Ticiet man, es esmu no salīgajām un man pat siltā istabā reizēm ir auksti, bet tieši tādēļ, ka nav iespējams no ziemas izvairīties, es to esmu pieradinājusi, atradusi nodarbes, kas man šo auksto periodu (kas ir tik ļoti garš) lauj vieglāk un pat ar lielu prieku izdzīvot. Ziemā mūsu ģimenei ir tik daudz nodarbju, ka reizēm visas grūti apvienot - distanču slēpošana, snovošana, slidošana, hokeja spēlēšana, no kalna šļūkšana, pastaigas līdz ezeram un pat ziemas peldēšana bez pirts! Un galvenais, to visu darīt kopā ar bērniem, jo tieši viņi ir tie,kas neļauj dusēt pie kamīna un velk ārā uz kalnu izkustēties. Pat vienkārša sava tuvējā perimetra apstaigāšana katru reizi ļauj ieraudzīt tik daudz jauna. Un tie, kas čīkst, ka ziemā pārāk auksts, tie paši parasti arī īd, ka pavasaris pārāk slapjš, ka vasara parāk karsta (vai lietaina) un rudens pārāk dubļains. Jāmācās vienkāršī būt "šeit un tagad" un to arī baudīt! Citādi, kāda jēga? :)

Nav par ko, Vivit`! Es tieši tāpat kā tu- mācos ziemu mīlēt, ja ne citādi, tad estētiski jau nu noteikti! Kaut kas ir tajos kontrastos un ainavās, kurās atklājas tas, ko citkārt slēpuši lapu mākoņi... Un cik daudz burvības ir tajā baltajā masā, ko par sniegu sauc!!! Ko tik ar to nevar pasākt! Jā, esmu iemācījusies ziemu uztvert kā svētību. Vienmēr tā tas noteikti nav bijis... Bija laiks, kad degunu no mājas labprāt nebāzu. :) Bet, kā tu saki- bērni ar savu enerģiju dod iedvesmu. Un te nu tā ir! :)

Man laikam mīļākais gadalaiks ir pavasaris, bet katrā gadalaikā var atrast ko skaistu. Pagājušo gadu mācījos mīlēt rudeni...to pelēko ,kas novembra beigās...man bija grūti, tāds pats laiks ir arī martā,,,pelēks,slapjš un dubļains...ma ir ļoti grūti sadzīvot ar piekto Latvijas gadalaiku - lielo Pelēko.

Es no sirds priecatos, ja seit butu tada ziema ka Latvija!